Andra "Unibankas" Bērziņa ievēlēšana par prezidentu ir likumsakarīgs Saeimas kleptokrātu apkalpojošā vairākuma spļāviens sabiedrības sejā. Tas ir skaidrs. Idiotisms, protams, bet to varēja paredzēt neatkarīgi no tā, ierosinātu Zatlers atlaist Saeimu vai neierosinātu.
Es tagad negribu runāt par pašnāvniecisko Saeimu par to, ka tas apkauno Latviju, ka tas ņirgāšanās par demokrātijas vērtībām, par demokrātijas jēgu, par to, cik lielā mērā tas ir pretrunā ar Latvijas interesēm un cik tas vēl paplašina neuzticības plaisu starp valsts pārvaldi un sabiedrību. Es gribu parunāt par ko uzjautrinošāku. Par to, ka cilvēkam viņa pensijas vecumā beidzot ir radusies iespēja īstenot savas dzīves sapni - parādīt pirkstu.
Andra B. triumfs Saeimā 2011. gada 2. jūnijā atgādina "Dinner for Schmucks" sižetu. Katram kungam uz vakariņām jāatved kādu kretīnu vakara izklaidei, un uzvar tas, kurš ir atvedis lielāko kretīnu :) Latvijā lielāko schmucku kaut kā visbiežāk iznāk atrast Lemberga kungam.
Filmā lielākais schmuck saprot, ka, piedaloties idiotu sacensībā, pats viņš ir tikai deserts uz kungu galda. Mūsu gadījumā schmuck, šķiet, ķer patiesu kaifu. Viņš ir uzmanības centrā, viņam kāds prasa viņa viedokli, par viņu balso. Beidzot viņš var pateikt visu, ko viņš domā, un smieties kā kutināts. Viņš beidzot var visiem parādīt pirkstu. Un tagad to pirkstu nepalaidīs garām neviens!
Cik vien neticami tas neizklausītos, viņš tik tiešām vēl nesaprot, ka zēni viņu tikko kā likuši stāvēt uz šuhera. Uz šuhera un jātēlo valsts prezidents. Tas nebūt nav vienkārši, tas diezgan smagi. Tas var likt viņam vilties. Pirmkārt par savu lomu un to, kādā mērā prezidenta amats ir piemērots pirksta rādīšanai. Otrkārt, kā piedurvju tepiķis, viņš vāks visu mitrumu, visus netīrumus, visus pārmetumus, apvainojumus, visu neapmierinātību ar valsti un kleptokrātu Saeimu. Ok, varbūt ne visu, bet daudz, daudz, nesalīdzināmi vairāk, nekā ja viņš būtu palicis par to, kas viņš ir, - par Saeima kleptokrātu apkalpojošā vairākuma bezvārda, bezsejas statistu.
Ak dies, kādēļ tā var ļaut sevi pazemot.
Bet demokrātija? Demokrātijai var uzbrukt, to var apkarot, kompromitēt, izsmiet, par to var ņirgāties, bet tā vienalga pastāvēs kā vienīgais taisnīgās valsts pārvaldes modelis. Man nav ne mazāko šaubu, ka šī izpratne Latvijas sabiedrībā pieaug un neviens ķiķinošs pirkstrādis šo procesu apstādināt nevar.
 |
Andri B. uzjautrina demonstranti pie Saeimas prezidenta vēlēšanu dienā. Aaaahahahaaaa, kā jūs teicāt, demokrātija!? Aaahahahaaa! Sabiedrība!? Aaaahahahaaaaa! Foto: Saeima |
Es tagad negribu runāt par pašnāvniecisko Saeimu par to, ka tas apkauno Latviju, ka tas ņirgāšanās par demokrātijas vērtībām, par demokrātijas jēgu, par to, cik lielā mērā tas ir pretrunā ar Latvijas interesēm un cik tas vēl paplašina neuzticības plaisu starp valsts pārvaldi un sabiedrību. Es gribu parunāt par ko uzjautrinošāku. Par to, ka cilvēkam viņa pensijas vecumā beidzot ir radusies iespēja īstenot savas dzīves sapni - parādīt pirkstu.
Andra B. triumfs Saeimā 2011. gada 2. jūnijā atgādina "Dinner for Schmucks" sižetu. Katram kungam uz vakariņām jāatved kādu kretīnu vakara izklaidei, un uzvar tas, kurš ir atvedis lielāko kretīnu :) Latvijā lielāko schmucku kaut kā visbiežāk iznāk atrast Lemberga kungam.
Filmā lielākais schmuck saprot, ka, piedaloties idiotu sacensībā, pats viņš ir tikai deserts uz kungu galda. Mūsu gadījumā schmuck, šķiet, ķer patiesu kaifu. Viņš ir uzmanības centrā, viņam kāds prasa viņa viedokli, par viņu balso. Beidzot viņš var pateikt visu, ko viņš domā, un smieties kā kutināts. Viņš beidzot var visiem parādīt pirkstu. Un tagad to pirkstu nepalaidīs garām neviens!
Cik vien neticami tas neizklausītos, viņš tik tiešām vēl nesaprot, ka zēni viņu tikko kā likuši stāvēt uz šuhera. Uz šuhera un jātēlo valsts prezidents. Tas nebūt nav vienkārši, tas diezgan smagi. Tas var likt viņam vilties. Pirmkārt par savu lomu un to, kādā mērā prezidenta amats ir piemērots pirksta rādīšanai. Otrkārt, kā piedurvju tepiķis, viņš vāks visu mitrumu, visus netīrumus, visus pārmetumus, apvainojumus, visu neapmierinātību ar valsti un kleptokrātu Saeimu. Ok, varbūt ne visu, bet daudz, daudz, nesalīdzināmi vairāk, nekā ja viņš būtu palicis par to, kas viņš ir, - par Saeima kleptokrātu apkalpojošā vairākuma bezvārda, bezsejas statistu.
Ak dies, kādēļ tā var ļaut sevi pazemot.
Bet demokrātija? Demokrātijai var uzbrukt, to var apkarot, kompromitēt, izsmiet, par to var ņirgāties, bet tā vienalga pastāvēs kā vienīgais taisnīgās valsts pārvaldes modelis. Man nav ne mazāko šaubu, ka šī izpratne Latvijas sabiedrībā pieaug un neviens ķiķinošs pirkstrādis šo procesu apstādināt nevar.