Atskatoties savos tweetos, atcerējos, ka vēl novembrī ierosināju kādam jaunam politiķim padalīties domās par to, kā cilvēks jūtas Latvijas politiskajā vidē, vai politiķim Latvijā var būt kredo, kāds kredo var būt Latvijas politiķim, kas tieši viņam šķiet saistošs politikā. Uzrunāju viņu, jo laimīgi sakrituši divi apstākļi. Pirmkārt, viņš bija atklāts sarunai. Un otrkārt, tieši viņš ātri bet pārliecinoši pakāpās augstu pa politiskās karjeras trepēm pēc Vienotībai labvēlīgajiem vēlēšanu rezultātiem.


Stāstu par to tāpēc, ka ierosinājums ne ar ko nebeidzās. Man tas bija gan principiāli, gan ļoti interesanti. Cerēju, ka tas beidzot būtu iespējams. Ka beidzot Latvijas politika ar jaunās paaudzes ienākšanu kļūtu saprotamāka.

Jo galu galā – ja tā būtu saprotamāka, caurspīdīgāka, tuvāka veselam saprātam, tad varētu cerēt arī uz saprātīgāku politiku kopumā. Tāpēc tas bija arī principiāli. Bez tam Latvija ir pārāk maza, lai politiķis varētu atļauties būt nesasniedzams. Teorētiski. Praktiski, protams, atļaujas. Bet tas tikai vēl viens piliens kādā abstraktā pacietības kausā, ne pēdējais, protams. Nekas jauns tas nav.

Skaidrs, skaidrs, jaunajam politiķim pietrūka laika, bija daudz svarīgāki uzdevumi. Es labprāt ticu tam, ka viņš ar vairākām ģeogrāfiski izkaisītām saistībām tiešām ir kā vāvere ritenī. Runa, kā vienmēr, ir par prioritāti.

Mans secinājums? Ar jauno politiķu paaudzi Latvijas politikā vēl nav ienākusi jauna domāšana. Es nebūt nesaku, ka manis nenosauktajam jaunam politiķim piemīt tieši kaut kāda vecā padomiskā, nesimpātiskā un apkarojamā domāšana. Varbūt viņš pats būtu gatavs demokrātiskai, atklātai, atbildīgai politikai, bet ir ļoti aizņemts un uz visu ko, ieskaitot to demokrātiskumu, atklātību, saikni ar vēlētāju laika nepietiek. Ja tādu būtu vairāk, varbūt viņam būtu vairāk laika atbildēt uz maniem jautājumiem.

Es ilgi domāju, kā man blogā pasniegt tik banālo domu par to, ka jānomainās paaudzēm, lai Latvijā sāktu mainīties politiskās bezatbildības, zemās kvalitātes politikas tradīcijas. Patlaban bezatbildība, zemā kvalitāte, negodīgums Latvijas politikā ir nospiedošs. To pārstāv visas bez izņēmuma Saeimā ievēlētās partijas un visticamāk tās, kuras vēlēšanās Saeimā netika. Tas ir fakts un ar to ir jādzīvo. Ar to dzīvoju es, ar to dzīvo jaunā politiķu un censoņu paaudze. Gribas jau izvairīties no banalitātēm, taču to ir pilns blogs…

Kas galu galā liks Latvijas politiķim mainīties, kļūt atbildīgam un gudram? Kritika? Līdz šim taču neko nav līdzējusi. Vienotība ir kliedzošs piemērs. Paldies par mācību. Jā, varbūt es to nedaudz spēju paredzēt, jo pārāk balti bija tie diegi pašā sākumā, žilbinoši balti. Bet no tā, protams, nevienam nekļūst vieglāk. Mans viedoklis ir tikai mans viedoklis. Tāpat ar Jūsu viedokli.

Kritika ne. Šoks? Tikko pārdzīvojām krīzi, spēcīgu šoku. Jā, tā daudz ko lika pārvērtēt. Arī politiskā elite tiešām sāka mainīties – tas ir centrālais. Krīze noskaloja daudzas putas no Latvijas politikas. Bet kaut kas nenostrādāja līdz galam.

Visticamāk, kamēr ir labvēlīgi apstākļi bezatbildībai, politikā valdīs bezatbildība. Sabiedrība – tā nevis pacieš bezatbildīgus politiķus, bet tos pati ražo. Par to ir labi pateikuši Boris Chazanov un Anatolij Streljanyj, kurus es citēju blogā. Kamēr sabiedrība deleģē politikā putas, politikā būs putas.

Bet sabiedrība nav viens vienots organisms, vienotas smadzenes. Sabiedrības ietekmē savu eliti un elite atbild ar to pašu sabiedrībai. Taču arī apzinoties, kas ir vista un kas ir ola, ir laikam stulbi pārmest sabiedrībai to, ka tā neuzticas savai elitei. Tāpat kā bērnam nevar pārmest dzīves pieredzes nepietiekamību.

Attieksmi var un vajag pārmest elitei. Jo to izvēlas, ieceļ un pacieš. Ja kādam arī jācenšas lēkt pāri galvai, pašiem sevi aiz matiem izvilkt, tas ir elitei. Ja to spēs elite, to spēs, tai sekojot, arī sabiedrība. Nav cita dzinēja, nav cita mechānisma, nav citas motivācijas. Tāpēc bija mani jautājumi jaunās paaudzes politiķim, uz kuriem nebija atbildes. Tāpēc ka atbildes pagaidām nav.