Viena TV kanāla ierobežošana uz 3 mēnešiem nes dažus zaudējumus un nenes nekādu labumu. Nekādu absolūti. Tagad es to atļaujos apgalvot. Ierobežot informāciju izplatošu mediju nozīmē ierobežot informācijas plūsmu.

Ierobežot informācijas plūsmu nozīmē ierobežot pilsoņa, indivīda tiesības uz informācijas pieejamību un uz vārda/izpausmes brīvību. Tas ir ļoti, ļoti, ļoti nopietns indivīda brīvību un tiesību pārkāpums un demokrātiskā sabiedrībā to pieļaut nedrīkst.

Jā, es esmu pārliecināts, ka Krievijas valsts televīzijas nav informāciju izplatoši mediji. Tie, manuprāt, ir Kremļa šovinistiskās agresijas īstenošanas līdzekļi, un nepiedāvā ne tikai uzticamu informāciju par notiekošo, bet arī tā teikt "otras konflikta puses", anti-Rietumu, viedokli. Tie nepiedāvā pat viedokli, tādēļ vien ka meli nav viedoklis.

Tāpēc, manuprāt, Krievijas valsts televīzijas ir kara ierocis. Es nezinu, cik vēl cilvēku Latvijā tā uzskata. Jo ja tā uzskata vairākums, Krievijas valsts televīzijām Latvijā būtu vairs tikai margināls skatītāju loks.

Acīmredzot, pietiekami liels skaits indivīdu Latvijā uzskata, ka Krievijas televīzijas ir mediji. Un tāpēc to ierobežošana ierobežo viņu tiesības. Jā, viņiem, manuprāt, nav taisnība, bet viņiem ir tiesības tā uzskatīt. Jo viņiem nav bijis iespējas pārliecināties par sava viedokļa aplamību.

Lai gan tā ir gandrīz pilnībā viņu pašu vaina - jo bezrūpība un bezatbildība ir indivīda brīvā un apzinātā izvēle, - ir jāatzīst, ka tikpat bezrūpīga un bezatbildīga ir bijusi Latvijas sabiedrība un valsts kopumā, kas vairākus gadus nepievērsa uzmanību vārda brīvības ierobežojumiem krievu valodā producētajos un retranslētajos medijos Latvijā.

Pateicoties izmeklēšanas žurnālistikas profesionāļiem Re:Baltica un Leonīdam Jākobsonam, mēs tagad droši zinām, ka problēmu saknes mediju īpašnieku struktūrā un, protams, finansējumā. Tas un nekas cits ir novedis pie esošās situācijas, kas šie mediji faktiski tiek ļoti lielā mērā kontrolēti no to struktūru un cilvēku puses, kas nodrošina Kremļa interešu un politikas īstenošanu Latvijā vai ir Kremļa ietekmes aģenti.

Kā zināms, Leonīds Jākobsons ir ticis arī vajāts par savu žurnālista pienākumu izpildi. Pirmdien 7. aprīlī sākas tiesas prāva par Leonīda rīcībā esošo materiālu publicēšanu, kas, iespējams, atklāj Saskaņas Centra līdera Nila Ušakova sakariem ar Krievijas specdienestiem, ko noliedz pats Ušakovs.

Krievijas valsts televīzijas var uzskatīt par īstajiem grautiņu organizētājiem Tallinā 2007. gada 26.-28. aprīlī. Lai gan notikumu rezultātā četri kādas prokremliskas organizācijas locekļi tika apsūdzēti grautiņu organizēšanā, tiesā visi četri tika attaisnoti. Šis fakts norāda uz to, ka galveno lomu grautiņu izprovocēšanā un to dalībnieku faktisko psicholoģiskajā sagatavošanā un organizēšanā izpildīja televīzija. Visticamāk tieši tas pats notiek šobrīd Ukrainā, kur televīzijas propagandisti cilvēkus uzkūda uz nekārtībām un uz vietas "iedrošina" no Krievijas iesūtītās huligānu grupas.

Ja Krievijas valsts televīzijas - un kanāli, kuri to retranslē un kurus juridiski piesedz sarežģītas pseidoīpašnieku schēmas, - ir mediji un nodrošina pilsoņu tiesības uz informāciju un vārda brīvību, tās neviens nedrīkst ierobežot ne uz mirkli. Un ierobežojot kanālu RTR Planeta uz trim mēnešiem, Latvija faktiski ierobežo vārda brīvību, vienu no fundamentālajām demokrātijas vērtībām, un kompromitē demokrātiju.

Ja Krievijas valsts televīzijas ir Kremļa propagandas kara ierocis pret demokrātiju un sabiedrības pašorganizāciju pašu mājās un citās post-sovjetu valstīs, kas apdraud sabiedrības nacionālo konsolidāciju un valstisko neatkarību šajās valstīs, tai skaitā Latvijā, tad šo televīzijas kanālu izplatīšana ir jāizslēdz kopumā un uz visiem laikiem.

Ja uz tevi ir notēmēti četri pieci stobri šaušanas gatavībā, lai organizētu grautiņus vai valsts apvērsumu, ir dumji uz trim mēnešiem uzmest lakatiņu uz vienu un uzskatīt, ka esam ceļā uz kādu risinājumu.

Ko var darīt atslēgšanas vietā?

Valsts iestādes Latvijā ar Nato sabiedroto palīdzību un atbalstu var izmeklēt mediju īpašnieku struktūru un finansēšanas veidus. Likumdevējam vajadzētu revidēt likumbāzi, kas nodrošina mediju darbību Latvijā.

Mediji, protams, ir pieskaitāmi uzņēmējdarbībai, bet medijs ir ietekmes līdzeklis, ko demokrātijas apstākļos izmanto arī demokrātijas ienaidnieki, lai kompromitētu demokrātiju, vājinātu valsti un uzturēt konfliktpotenciālu sabiedrībā.

Tāpēc mediji ir uzskatāmi par sabiedrības drošībai stratēģiskiem aktīviem, kurus drīkst pārvaldīt tikai kristāli tīras, caurspīdīgas īpašnieku biznesa struktūras. Jāizstrādā arī ētiskie kritēriji, kā novērtēt potenciāla medija īpašnieka (ja notiek pārņemšana) piemērotība no mediju nozari regulējošā likuma skatupunkta.

Latvija plīst pušu no Krievijas, Baltkrievijas un dažu citu krokodiliju aģentiem, bet Latvijas dienestiem nepietiek kapacitātes, zināšanu, pieredzes, technoloģiju, aprīkojuma, finansējuma, lai ierobežotu kaitējumu nacionālajai drošībai. Latvijai ir nepieciešama palīdzība un sadarbība Nato ietvaros ir tieši tas, kas ļautu gūt reālus rezultātus.

Palīdzība būtu vajadzīga arī juridiskos aspektos, lai izstrādātu modernu mediju darbību regulējošu likumu. Caurspīdīga īpašuma struktūra nozīmē, ka uzņēmums pieder vietējiem vai arī ārzemju privātīpašniekiem, iespējams, tikai no EU/Nato valstīm, un mediju finansēšanā nav iesaistīti diktatoriskie un autoritārie režīmi. Tikai tā var iztīrīt no mediju tirgus Kremļa naudu.

Man nav šaubu, ka šis darbs dažu gadu laikā izārstētu mediju tirgu Latvijā, ne tikai krievu mediju sektorā, bet arī latviski producētajos medijos. Pats galvenais tas manāmi uzlabotu pilsoņu piekļūšanu daudzpusīgai informācijai un izslēgtu vārda brīvības ierobežošanas iespējas Latvijas medijos.