Šis tas par mītiem un egoismu, nekas liels, tikai mans koments Facebookā, un es gribu to iekopēt blogā.

Ļoti populārs mīts: "Pensionāri un skolotāji izglāba valsti no krīzes!"

Latviešiem kā jaunai nācijai būtu nepieciešama sava mitoloģija, bet pamatā tai jābūt kam labam un patiesam. Pensionāri un skolotāji (tāpat kā daudzi citi jebkurā sabiedrībā) - neatkarīgi no tā cik absolūtos skaitļos - saņem pensijas un algas no valsts budžeta. 

Valsts budžetā šo - tieši šo līdz santīmam - naudu iemaksā nodokļu maksātāji - uzņēmumi un viņu nodarbinātie - tie, kas rada pievienoto vērtību, jeb veido kaut ko jaunu papildu tam, kas jau ir. Tā notiek ekonomikas pieaugums, kas budžetā un kabatās izpaužas naudā. 

Krīzes laikā ekonomika saruka, daudzi uzņēmumi bankrotēja, daudzi strādājošie zaudēja darbu un ienākumus. Viņi ir smagi cietuši no krīzes, nevarot izglābt pat sevi pašus. Tas tiesa. Taču vairākums uzņēmumu un strādājošo turpināja strādāt. Viņi arī cieta - praktiski visiem tika nogriezts liels procents no algas. Bet cilvēki turpināja strādāt. 

Viņi, tieši viņi turpināja, neskatoties ne uz ko, radīt pievienoto vērtību, jaunu ienākumu, jaunu naudu, iemaksāt nodokļus valstij, uzturēt valsti, tās budžetu un - visus, kas saņem savus ienākumus no budžeta. Un, cik es atceros, viņi turpināja no saviem samazinātiem apgrozījumiem un savām samazinātām algām iemaksāt budžetā, nepārmetot ne pensionāriem, ne skolotājiem, ne policistiem ne vārda par to, ka tie arī grib cilvēcīgus ienākumus. Taču Latvijai vajadzēja tomēr aizņemties, lai nebūtu jāsamazina absolūti izdzīvošanai nepieciešami izdevumi, tai skaitā pensijas un algas skolotājiem. Tagad aizdevumu jāatmaksā un to dara valsts no līdzekļiem, kas ienāk budžetā no uzņēmumiem un viņu nodarbinātajiem, kas rada pievienoto vērtību. 

Kas ir izglābis sabiedrību, jeb "valsti", no krīzes?