Kim Jong Un Anonimous redzējumā: Nuke Nuke Mickey Lover. Par to, kāds ir sakars starp Mickey Lover un latviešu valodniekiem, lasiet ierakstā. Avots: LeMonde.fr

Būtu ļoti interesanti uzzināt, vai kāds nodarbojas ar latviešu valodas attīstību. Valoda tiek pacelta uz muļķīgā fetiša pjedestāla, par to cīnās, kampaņo, soda, bojā viens otram nervus, ļoti, ļoti daudz ko runā un spriedelē, ieskaitot mani pašu. Bet attīstīt valodiņu - vai tam Latvijā kāda kapacitāte palikusi? Man nav šaubu, ka ir jūra valodnieku, profesoru, akadēmiķu, ģenerāļu, ģenerālsekretāru un citu vaigu piepūtēju. Bet vai kāds no šiem kosmonautiem nodarbojas tieši ar valodas attīstību?

Tāpēc ka 2013. gadā online vārdnīcās joprojām operē ar 1970. gadu vārdu krājumu, piebāztas ar sovjetiskām klišejām, kas ir pilnīgs murgs. Attīstās "tautas" valoda, tā kaut kā sagremo mūsdienīgākus vārdus un izteicienus, jo ātri mainās arī apkārtējās valodas, krievu un angļu, kas spēcīgi ietekmē latviešu leksiku, bet valodas ģeneralisimusi nesteidz updatot vārdnīcas.

Latviskošana, jeb citvalodu īpašvārdu atveide latviešu valodā, ir vēl viens fantastiskas nozīmes jautājums. It kā to būtu ļoti viegli atrisināt techniski - vienkārši pārstāt kropļot cilvēku vārdus un uzvārdus un ārvalstu ģeogrāfiskos nosaukumus. Izcili vienkārši. Interesanti, kāpēc tas netiek darīts? Interesanti, vai tiešām nevienam latviešu valodas priesterim, varbūt, kaut vienam studentam vai doktorantam nav ienācis prātā apšaubīt šo kroplumu?

Apšaubīt to, ka ja nebūtu bijis Sovjetu okupācijas, kas lielā mērā rusificēja ne tikai vidi, bet neiedomājami dziļi ietekmēja pašus principus valodniecībā un padarīja to par vairs neesošās impēriskās ideoloģijas ieroci un valodniekus par neaizskaramo kastu, - ja nebūtu bijis šīs zvērskās ietekmes, latviešu valodnieki brīvā Latvijā jau sen būtu pārskatījuši un atteikušies kā no novecojušiem 19. gadsimta latviskošanas principiem.

Skaidrs, ka ļoti daudz no tā, kas bija aktuāls pirms 120 gadiem, pieskaitāms pie dīvainībām un kroplumiem 21. gadsimtā. Piemēram, analfabētisms, vairums cilvēku, kam ir divu klašu izglītība un kuru pasaule beidzas blakus pagastā, mediju nepieejamība, ierobežotā un nesteidzīgā informācijas izplatīšana. Dīvaini un muļķīgi ir uzskatīt, ka vairums cilvēku Latvijā joprojām ir absolūtā neziņā, kā izrunāt New York vai Jorge Bergoglio, ja viņiem to reizi pateikt. Pajolība ir uzskatīt, ka to, ko var izlasīt visa pasaule no Somijas līdz Filipīnām, latvieši izlasīt nevar.

Es neizsläägtu, ka jaunaa latvieschu valodnieku paaudze no totalitaaraas domaaschanas ietekmes briivajaa, Rietumu pasaulei piedäroschajaa Latvijaa buutu atteikusies no diakritiskajaam ziimeem praktisku, ar informaacijas technologiju attiistiibu saistiitu iemäslu däälj.

Vēl viena acīmredzami sovjetiskā palieka ir pārņemt īpašvārdus krieviskā transkripcijā no eksotiskām valodām. Absolūti nav skaidrs, kāpēc krievu valodā Ziemeļkorejas galvaspilsētas nosaukums tiek atveidots kā Пхеньян un šīs pašas valsts diktatora vārds jā Ким Чен Ын, ja korejiešu valodā tie attiecīgi tiek izrunāti kā [pjɔŋjaŋ] un [kimdʑʌŋɯn]. Angļu transkripcija šķiet daudz tuvāka oriģinālam: Pyongyang un Kim Jong Un. Tas pats attiecas arī uz īpašvārdiem ķīniešu, japāņu, indiešu un citās valodās, kuru rakstība ir atšķirīga no latīņu grafikas. Angļu transkripciju izmanto kā universālu visās citās Rietumu valodās, ieskaitot igauņu, poļu, vācu, pat franču. Bet ne latviešu. Latviešu valodas sirdij tuvāka ir krieviskā transkripcija, Phenjana (kāpēc gan ne Pheņjana, jo krievi taču izrunā šīs senkrievu pilsētas nosaukumu ar mīksto 'ņ'), Kim Čenuns un pat Kim Čenins.

Vai tā ir tuvāka profesoru, ģeneralisimusu un citu latviešu valodas "saimnieku"sirdij? Vai ne tāpēc, ka valodas profesori un ģeneralisimusi tolkom nezina nevienu ārzemju valodu, izņemot krievu? Vai ne tāpēc, ka Latvijas valodniecībā, līdzīgi kā Latvijas psichiatrijā, vēl ir ļoti spēcīgs padomiskais, represīvais, ideoloģijas sargsuņu gars? Represīvā psichiatrija un represīvā valodniecība.

Izrādās, ļoti loģiski sovjetiskie valodnieki sevi, tā teikt, atraduši represīvās aktivitātēs, dzenoties pakaļ latviski nerunājošām pārdevējām mikrorajonu ieliņās un respektablāko Latvijas augstskolu rektoriem. Tieši tas ir daudz tuvāk viņu sirdij nekā kaut kāda tur valodas attīstība, mācīšanās no kaut kādu tur Rietumu pieredzes.

Es ceru, ka latviešu valodu var atbrīvot no šo kimčeninistu vaigu piepūtēju sektas gūsta. Es ceru, ka ir tomēr kādi gaišāki indivīdi, kam rūp latviešu valodas attīstība, un tie drīz uzdrošināsies ierosināt soļus, kas padarīs Latvijas nacionālo valodu atbilstošāku 21. gadsimta demokrātiskas sabiedrības prasībām. Tas, vai valoda, kurai jākļūst nāciju vienojošai, atbilst gan praktiskām, gan estētiskām prasībām, vai tā neaizskar cilvēku identitāti, kropļojot vienu no katram cilvēkam dārgākajām lietām, vārdu, vai tā nepienaglo savus lietotājus pie pagātnes, no kuras jau sen būtu jāatbrīvojas, un neceļ muļķīgu, nevienam nevajadzīgu žogu starp Latviju un Rietumiem, - ir nācijas identitātes jautājums. Jautājums, kas Latvijā vēl nav atrisināts. Arī tāpēc, ka valodas attīstība ir upurēta vaigu piepūtēju sektas labsajūtai.