Ir vajadzīga ātra un efektīva latviešu emancipācija. Empowerment! Kaut kas pilnīgi pretējais protekcijai, privileģēšanai, izolēšanai, izdalīšanai no pārējās sabiedrības.

Es šīs nedēļas laikā divas reizes viesojos Tallinā. Pilsēta atstāj ļoti pozitīvu iespaidu - lietišķa, pietiekami smaidoša, vismaz ne drūma un ne iegrimusi domās par sūri nopelnīto euro, labi organizēta un moderna. Neredzēju daudz un nebiju daudzās vietās, un skaidrs, ka mans iespaids ir ļoti paviršs.

Paviršs skats uz Tallinu no viesnīcas loga, 2013. gada oktobris
Bez igauņu valodas, es ļoti bieži uz ielas dzirdēju cilvēkus runājam krieviski savā starpā. Es, protams, nezinu, vai igauņiem tas ļoti "traucē" dzīvot mierīgi un laimīgi. Varbūt, kāds eksperts var padalīties savos novērojumos.

Jā, Igaunijas krievi, protams, nav rīkojošu referendumu par krievu valodu. Igaunijas krievu ekstrēmisti "tikai" sarīkoja divas naktis ilgušos "aļošas" grautiņus 2007. gadā – reālus, fiziski notikušus grautiņus ar Molotova kokteiļiem, stiklu sišanu, veikalu izlaupīšanu, policijas gumijas lodēm, asaru gāzi, 156 ievainoto un tūkstoti aizturēto cilvēku. Un tas nebija viss. Pret Igauniju tika organizēti fatāli kiberuzbrukumi, faktiski kiberkarš. Bija arī dažas citas nepatīkamas lietas.

Kioska izlaupīšana Tallinā 2007. gada 26. aprīlī
No racionāla viedokļa skatoties, Latvijai ir ļoti paveicies. Latvijas gadījumā "grautiņš" notika, uzstājoties par un pret medijos un pēc tam balsstiesīgiem mierīgi nobalsojot savos iecirkņos. Arī tas nebija viss. Abas virtuālās "barikādes" puses apzinājās, ka krievu valodas iniciatīvai nebija reālu iespēju uzvarēt.

Es mēģinu vilkt paralēles ar Igauniju, tāpēc ka Latvijā (Rīgā) ir populāri žēloties par lingvistisko apspiestību un diskomfortu – citiem ir pārāk daudz krievu valodas apkārt, citiem atkal pārāk uzbāzīga šķiet latviešu valoda lietošana. Ar kaut kādu netādu valodu trolejbusā vai veikalā dzīve kļūst nepanesama. Tāpēc jānorobežojas. Par vēl vienu svētīgu iemeslu, kāpēc jānorobežojas un jāparāda visiem šitiem kur vēži ziemo, ir trauma, kas bija radusies valodas referenduma rezultātā.

Policijas operācija Tallinā 2007. gada 26.-27. aprīlī
Trauma vai ne, tas, kas pilnīgi noteikti notika, bija etniski politiska mobilizēšanās. Sabiedrības mobilizēšanās ap kādu svarīgu politisku lēmumu, konsolidēšanās, vienošanās ir laba lieta. Slikts tajā bija etnisks elements, jo etniski mobilizēties cīņai pret kaut ko tikpat etnisku, tikai citas izcelsmes etnisku, ir slimīgi.

Un tas tā joprojām ir, jo "valstsnācijas" projekts, jeb etnisko latviešu pašizdalīšanās no sabiedrības, notiek uz šī paša etniskās mobilzēšanās viļņa.

Nezinu, cik igauņus traumēja grautiņi un kiberkarš, – par to nav nācies dzirdēt. Arī par mobilizēšanos ne. Atkal, lai zinošāki cilvēki mani palabo. Es domāju, ka igauņiem nav īpaši jāmobilizējas – lai izolētos no tiem, kas "traucē dzīvot", un sāktu norādīt likumos, kuri ir saimnieki un kuriem labāk jāzina par vēžu ziemošanas vietām.

Igauņiem nevajag, jo viņi pat sovjetu laikos izcēlās ar to, ka īpaši neaizrāvās ar krievu valodu, jo tas neatbilda viņu identitātei. Viņi vienkārši neļāva sev "traucēt", paši uzņemoties atbildību par savas identitātes saglabāšanu. Arī krieviski uzvārdi etnisko igauņu vidū ir sastopami daudz, daudz retāk nekā etnisko latviešu vidū – tādas statistikas droši vien nav, bet, atvainojiet, tas ir acīmredzami.

Identitāte, stipra un moderna. Es to redzēju, dzirdēju, jutu Tallinā, lietišķajā un labi organizētajā pilsētā. Igauņiem viņu identitāte palīdz nejaukt sev prātu ar sīkumiem un taupīt enerģiju reāli vajadzīgām lietām – dzīvot un rīkoties racionāli. Es domāju, nedienas, ko Igaunija piedzīvoja 2007. gadā, tikai stiprinājušas šo identitāti.

"Valstsnācijas", kā etniskās pašaizsardzības, projekts norāda uz to, ka latviešu mobilizēšanās notiek uz vājas identitātes bāzes. Citiem vārdiem, latvieši netic saviem spēkiem. Netic tam, ka spēj pretoties pārkrievošanai, un uzskata, ka gatavāki nevis absorbēt, asimilēt sevī citas etniskas izcelsmes cilvēkus, bet asimilēties paši. Tas ir galvenais iemesls tam, ka krievu valoda "traucē". Tā faktiski traucē būt latvietim. Tāpēc krievu valodas problēma šķiet tik milzīga, nepanesama un visu aptveroša.

Es gribu strikti nodalīt šo problēmu no Kremļa propagandas kara, kurā krievu valoda tiek ciniski izmantota kā šovinistu ierocis pret Latvijas sabiedrības konsolidāciju un nācijas ģenēzi. Ciniski tāpēc, ka krievu valoda ir ne tikai Kremļa valoda, bet arī vienas lielas Latvijas sabiedrības daļas dzimtā valoda, kas ir jāuztver kā sakritība, nevis kā to, ka krievi Latvijā visi kā viens ir Kremļā piektā kolonna un runā krievu valodā, tikai lai ieriebtu latviešiem. Tā nav.

Latviskās identitātes stiprināšana, manuprāt, ir vienīgi iespējamais veids, kā palīdzēt etniskajiem latviešiem nejusties kā nevarīga minoritāte uz asimilācijas un izmiršanas sliekšņa. Stiprināšana ne uz papīra un ne izolējoties no apkārtējās vides, bet praktiska. Emancipācija.

Es pats neesmu liels kampaņu piekritējs un man personīgi spēcīgākais latviskās emancipācijas un latvietības stiprināšanas "pasākums" būtu tiesiskums, katra indivīda vienlīdzība likuma priekšā, soda nenovēršamība. Tas būtu ļoti svarīgs solis uz to, ko būtu pareizi nosaukt empowerment, brīvlaišana, spēcināšana, lielāku iespēju nodrošināšana. Latvietim jāsāk ticēt saviem spēkiem. Spēks viņam nepieciešams ne krieva apkarošanai, bet sevis pilnveidošanai, lielākai labklājībai, laimīgākai dzīvei, nākotnei sev un saviem bērniem. Sev un bērniem.

Es tikai priecātos, ja Latvijas medijos būtu pēc iespējas vairāk Latvijas produkcijas latviešu valodā un es noteikti aicinātu Latvijas medijus nepiedalīties propagandas karā, pārpildot ēteru ar krievu seriāliem vai šoviem, paturot latviešus mirstošās kultūras telpā un pagātnes ēnā.

Es aicinātu latviešus, kas to vēlas, pieņemt latviskus uzvārdus, atvieglojot to bezgala birokrātisko procedūru. Lai gan tas šķiet tikai formāls kampaņveidīgs akts, šai izvēlei varētu būt liela nozīme kā indivīda latviskās pašapziņas apliecinājumam.

Latviešu intelektuāļi varētu piedāvāt modernas un atvērtas latvietības modeli. Emancipācijai, protams, jāsākas skolā, jeb ar skolotājiem. Skolotāju apmācībai un atbalstam būtu nepieciešama prioritāra programma, kura arī ir jāizstrādā. Tas būtu jādara nekavējoties un ātri, piemēram, Latvietības gada ietvaros.

Es domāju, tādi latvietības svētki, latviešu emancipācija būtu daudz atbilstošāka uzdevumam, kas stāv priekšā Latvijas sabiedrībai, – uzdevumam kļūt par modernu sabiedrību, konkurētspējīgu valsti, dināmiski attīstošos ekonomiku, lai nezaudētu prātus un darba rokas un ar laiku pārliecinātu tos, kas emigrējuši, atgriezties mājās. Daudz atbilstošāka par "valstsnācijas" projektu, kura sekas ilgu laiku neļaus Latvijai baudīt konsolidētās sabiedrības sinerģijas efektu, iekonservējot sašķeltās sabiedrības trūkumus un bremzējot attīstību.