No manas „mikroaptaujas” dalībniekiem 58% uzskatīja, ka Latvija ir ziemeļvalsts. Es to traktēju tā: pareizākais virziens Latvijas attīstībai būtu izvēle kļūt par Nordeiropas valsti. Tā ir arī mana pārliecība. Šis ieraksts ir par šo pārliecību – par to, kāpēc gudri ir šo jautājumu apspriest un, savukārt, muļķīgi ir to ignorēt, kā tas līdz šim brīdim Latvijas politiskās debates notiek.
Kāpēc Latvijā šo jautājumu ignorē?
Tāpēc ka vairums komentētāju Latvijā (spēcīgs tievu balsu koris, kas lielā mērā ietekmē sabiedrisko viedokli) paklūpot uz šī jautājuma nopūtas – „vai, vai, esam bedrē”, „mentāli nesanāks” utml. Ja sabiedrība pati apliecina savu mazspēju, politiķiem, protams, ir bail pieskarties sarežģītai un nepopulārai tēmai. Intelektuāļiem… Laikam vēl nav pienācis intelektuāļu laiks kaut kam pieskarties Latvijā.
Ignorē, bet taipat laikā arvien vairāk spriež par Igaunijas pieredzi. Kaut gan tas nav jaunums nav, zem krīzes zvaigznes uz ziemeļpusi lūkojas arvien biežāk un, šķiet, nopietnāk. Paldies Ir par aktualizāciju! Taču liela daļa latviešu joprojām kā joku uztver Igaunijas sevis pasniegšanu kā ziemeļvalsti. Joks tas nav.
Nordiskā identitāte
Diezgan liela Igaunijas sabiedrības daļa atbalsta savas valsts inteliģences ierosināto nordisko orientāciju – daudzi uzskata, ka Igauniju vairāk vieno ar Somiju, Zviedriju, Dāniju, Norvēģiju un Islandi, nevis ar Baltijas valstīm.
Tas, kas vieno Igauniju ar Nordeiropu, nav ekonomikas un sociālās drošības tīkla attīstības līmenis, EU vai Nato, ģeogrāfija, valoda vai pat vēsture. Viss no tā, izņemot valodu, Igaunijai ir kopīgs tieši ar Latviju un nedaudz mazāk ar Lietuvu; taču arī valoda vieno Igauniju tikai ar Somiju, kas, savukārt, pašu Somiju lielā mērā „nodala” no pārējām Ziemeļvalstīm.
Faktiski iznāk, ka ar Nordeiropu Igauniju ne pagātne, ne tagadne nebūt nevieno. Kas tad?
Ar Nordeiropu Igauniju vieno nākotne. Pasakot „mēs esam ziemeļvalsts, esam kopā ar Somiju, Zviedriju, Dāniju…”, igauņi izvēlas savas valsts stratēģiju, savu identitāti, savu nākotni.
Par valsts mērķi
Mēs Latvijā daudz sūdzamies, ka mūsu valstij nav mērķa un stratēģijas. Var, protams, strīdēties, vai valstij, kā „projektam”, ir vajadzīgs mērķis. Vai jūsu ģimenei ir mērķis vai jēga? Valsts mērķis, valsts jēga ir tā pati kā pašai dzīvei – dzīvot, attīstīties, attīstīt, nodrošināt, aprūpēt, likt pamatus un vajadzības gadījumā reformēt.
Bet tāpat kā cilvēkam vai ģimenei – valstij jāizvēlas paraugi, orientieri, ideāli, filozofija: pasaki, kas ir tavi draugi, es pateikšu, kas tu esi pats. Igaunija pieteikusies draugos ar izredzēto kompāniju, lai mācītos, nodrošināt labu reputāciju, kādreiz sasniegtu tikpat augstu, elitārajam valstu klubam cienīgo attīstības līmeni.
Vērtības, ideāli?
Ziemeļvalstu Ministru padome apkopojusi, ko par nordiskām vērtībām saka ziemeļvalstu viedokļu līderi. Kas izceļ Ziemeļvalstis uz pasaules fona? Vienlīdzība, uzticība, tuvība varai, iekļaušanās, elastība (jeb pragmatisms), cieņa pret dabu (vidi), protestantiskā darba ētika un estētika.
"The shared Nordic values are equality, trust, proximity to power, inclusion, flexibility, respect for nature, the protestant work ethic and aesthetics. These values are connected with our social system and contribute to many fundamental institutional similarities between the countries, with the balance between the community and the individual being of central importance."Jā, protams, ziemeļvalsts ir vispārējās labklājības valsts. Bet neatkarīgi no pieejamās labklājības līmeņa, kas gan Igaunijā, gan Latvijā, protams, nav Zviedrijas vai Somijas līmenī, – vispirms ziemeļvalsts ir valsts cilvēkam, veselā saprāta valsts, valsts draugs, solidāro cilvēku valsts.
Ir, uz ko tiekties. Man šķiet, šī izvēle būtu perfekta valsts attīstības stratēģija, ko ir viegli saprast un attiecināt uz sevi.
Nordiskā valstī nav obligāti pie varas jābūt sociāldemokrātiem, jo nordiskums nav politiska ideoloģija. Pastāv politiskā konkurence, un pie varas var atnākt gan sociāldemokrāti, gan konservatīvie, gan liberāļi. Tas nemaina lietas būtību, jo visa sabiedrība ir vienis pratis par savas valsts ideāliem.
Iznāk, ka nordiskums jāmeklē garā, pasaules redzējumā, paraugu izvēlē, ideālos. Sākumā vienmēr ir vērtības un brīvā izvēle. Un tad pēc tā visa nāk ģeogrāfija, valoda, etniskā tuvība, vēsture – pagātne, kuru neizvēlas.
No ārpolitiskā viedokļa
šī izvēle būtu jāizdara tagad. Jo vairāk paplašinās EU, jo skaidrāk iezīmējas nepieciešamība pēc EU reģionalizācijas. Eurozonas krīze pierāda, ka vienus un tos pašus likumus neizbēgami dažādi traktē pat „vecās” kodol-EU valstis, kurus vieno tikai formālā dalība, bet acīmredzami ne tik daudz vērtības un izpratne par labu finanšu vadību.
Topošais Nordeiropas reģions ar vismaz 33 miljoniem iedzīvotāju būs visticamāk ļoti konkurētspējīgs. Paplašinātā Nordeiropā var ietilpt arī Vācija, Nīderlande, Austrija un dažas citas disciplinētākās euro-valstis (vēl 120 miljoni). Ja tiks reformēta eurozona, tieši šis reģions kļūs par bāzi jaunajai EU valūtai.
Šis reģions arī no šī viedokļa šķiet ir ļoti labi piemērots Latvijai. Protams, lai kļūtu cienīgai šim reģionam Latvijai ir daudz jāmācās, jāmainās, jākļūst nordiskai.
Trešā ceļa nav
Ir jāmainās, jo citādi Latviju neizbēgami iesūks cits reģions, Austrumeiropa, bijušie Sovjeti, kam tāpat kā Latvijai tieksme meklēt savu identitāti pagātnē (kuru nevar izvēlēties, un kā orientieris tā vienmēr ved strupceļā). Austrumeiropas domāšana, paražas, kultūras paraugi dominē Latvijas mediju telpā. Bet Austrumeiropa eksistē Latvijā ne tikai virtuālā izskatā. Kā ofšorizēto feodāļu asinssūcēju ganības, Austrumeiropa ir plaši pārstāvēta Latvijas politikā.
Austrumeiropas kopīgā attīstības trajektorija ir no feodāļu bezierobežojumu laupīšanas no savu valstu kasēm līdz varas uzurpācijai, demokrātisko brīvību likvidēšanai (kas agri vai vēlu, ka mēs zinām, noved līdz asiņainiem mēģinājumiem no feodāļiem atbrīvoties). Neatkarīgi no tā, kurā valstī tas notiek, tas viss notiek pēc viena – agresīvās un tumsonīgās alkatības – parauga.
Mēs varam izvēlēties, kādi mēs gribam būt. Varam izvēlēties savu nākotni. Un ja mēs izvēlamies kļūt par ziemeļvalsti, mums jātiek vaļā no tiem feodāļiem, piemēram, nebalsojot vairs par partijām, kas pārstāv šauru beneficiāru loku privātās egoistiskās, īstermiņa intereses, – ZZS, Saskaņu, TP, LPP. Mums jāpieprasa no Latvijas televīzijām izslēgt lēto Krievijas teleprodukciju no Latvijas ētera un sadarboties ar ziemeļvalstu televīzijām, mācīties no tām, nevis nemitīgi propagandēt Zelta Ordas glamūru.
Tas, protams, nav viss, ko mēs Latvijā varētu sākt darīt nekavējoties. Tas, par ko mēs sevi uzskatām, nosaka, kā attīstās valsts.