Tā varētu izskatīties politisko spēku samērs, ja Saeimas vēlēšanas notiktu 2013. gada decembrī ("mans" modelis), pēc LF aptaujas (šeit). Principā uzvar Putins (KGB, SVR, Russkij Mir, kas tur vēl ir Kremlim piedurknē) – fašiku un mauku sojuzs. Taču iespējams ir arī kompromiss ar maukām un tumsoņiem.
Kāds varētu būt iznākums?
Ja Putina uzvara Latviju neparalizēs uz gadiem, kompromiss ar maukām un tumsoņiem kārtīgi piebremzēs Latvijas attīstību. Jāgaida stagnācija ekonomika. Turpināsies nestabilā un neētiskā politika, demokrātijas un pilsoņu tiesību ignorēšana. Jaunas maximas paliks visnotaļ iespējamas, jo institūcijas stiprinātas netiks. Saskaņa turpinās vākt zombiju un lumpeņu balsu ražas. Jaunie cilvēki neredzēs normālās dzīves perspektīvas uz nākamajiem 5-7 gadiem = emigrācija turpināsies. Latvija arvien tālāk atpaliks no kaimiņiem. Latvija joprojām būs vājākais posms visās iespējamajās ķēdēs, kroplītis uz daudz veiksmīgāku kaimiņu sliekšņa. Vēl par to pašu šeit.
Ko iesaku?
Pieprasīt ētisku politiku, tiesiskumu, nepārtraukt uzrunāt politiķus.
Uzrunāt uzrunājamos.
Kā redzam, Ušakovs, Lembergs - ir neuzrunājamo politiķu tips. Viņi ir akli, kurli un, man ir stipras aizdomas, kā cilvēki intelektuāli drusku ierobežoti, kā jau necaursitamie narcisi un egoisti. Sudraba arī būs grūti uzrunājama, tiklīdz būs nokļuvusi pie varas. Tur ir nedaudz citas problēmas. Prezidents Bērziņš, šķiet, nav narciss, bet kurls noteikti ir. Gadījuma cilvēks, kas nokļuvis Latvijas valsts virsotnē dabiskā ceļā, jo tāda ir Latvijas izpratne par savu pārvaldību. Bērziņš nav uzrunājams.
Vajag iet ielās? Jāiet ielās, ja citādi neviens nedzird.
Latvijā ir daudz tādu, kas izsaka viedokļus, kurus arī uzklausa lielākas vai mazākas grupas. Mēs nedaudz spējam viens otru pārliecināt, ja ir argumenti. Starp mums ir arī tie, kas ir tuvi politikai, valsts pārvaldei, vai arī atrodas pašā politikā un valsts pārvaldē. Būtu jauki, ja mēs nesacenstos ciniskā ironijā, stiprinot neuzticību Latvijas politikai, bet tieši pieprasītu rīkoties ētiski - piemēram neizskatīt un nepiedāvāt nepolitiskus kandidātus darbam valdībā. Tas ir tikai viens piemērs.
Mēs jau esam tajā stadijā, kad jārunā atklātā valodā - politikai jābūt ētiskai. Politikai jābūt ētiskai. Ideālisms? Sapņi? Jā, protams, ar kaut ko citu nav ko darīt dialogā ar politiķiem. Nav ne mazākā iemesla uzrunāt viņus, dziļi "izprotot" un attaisnojot viņu "grūtības". Visus šos gadus viņi tikai to arī saņēma no sabiedrības – izpratni, jo absolūts vairākums tāpat zagtu un blēdītos, ja būtu tāda iespēja.
Jārod sevī spēks neizprast un neattaisnot, bet pieprasīt ētisku politiku. Tas dos impulsu plašākam dialogam, jaunai paaudzei politikā, kas nāks ar nedaudz avansētāku skatījumu uz sabiedrību, kas vairs negrib attaisnot blēžus. Impulsu lielākai uzticībai. Tad varēs runāt par iespējām, ka politikā iesaistīsies arvien vairāk ētiski domājošo un rīkojošos pilsoņu, un par jaunām ideoloģiskām – ilgtspējīgākām – partijām. Nemeklējiet vienkāršas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem.
Jau ilgi gribēju pateikt, ka nepolitiskā komentētāja lomā, komentējot politiskās norises un politiķus, neietilpst palikt neitrālam, kā to visticamāk iedomājas daži nepolitiskie politologi vai nepolitiski politiskie žurnālisti. Latvijas politikā un sabiedrībā jau tā pietiek „neitrālisko” zobgaļu, sazvērestības teoriju analītiķu, izdevību un neizdevību traktētāju, kas bauda ekskluzīvus atslēgas caurumus.
Pienācis laiks beidzot sevi sākt cienīt. Vairs nenotīrīties ar mierinājumu, ka tas tam krokodilam nav izdevīgi, un šis šim mērkaķim sen bijis saplānots. Pienācis laiks pieprasīt ētisku politiku.