Var daļēji piekrist dažādu traktēju pērlēm, ka Latvija bez "valstsnācijas" vairs nav Latvija. Ja (sic!) ar vārdu "valstsnācija" mēs saprotam latviešus, tos etniskos latviešu kultūras, valodas, tradīciju glabātājus. Bez latviešiem Latvijas nav, tas tiesa, pats par to daudzkārt esmu rakstījis. Un ar prieku atkārtošu, ka Latvija var būt tikai latviska. Ne etniski, bet kulturāli, mentāli, un kādreiz patiesi nacionāli. Bet līdz tam vēl...
Jautājums ir, kas paliks no "valstsnācijas" bez Latvijas. "Nemaz neņemtu Latvijas pilsonību" ir vairs ne solis, tas ir īsts sprints valsts kapa virzienā. Atklājas patiesi šaušalīga likumsakarība - kapa sprints un "valstsnācijas" iekapsulēšanās, sevis pasludināšana par valsts īpašniekiem notiek vienlaikus. Nezinu, kā pareizāk: jo tuvāk kapam, jo asāk gribas norobežoties, nodalīties, nodalīt un nogrūst, vai otrādi?