Valstsnācija ir tā nācija, kura veido valsti. Vācu vēsturnieks Friedrich Meinecke iedalīja valsts veidošanas modeļus divās grupās – politiskā nācija un kultūrnācija. Politisku nāciju veido eksistējoša valsts. Francijā, kur līdz brīdim bija absolūtā monarchija, demokratizācijas rezultātā bija nepieciešams kas nes šo nāciju, un tā bija tauta, franču nācija. Tas ir tipiskais politiskās nācijas modelis, kas ietver visus iedzīvotājus, kuri runā un domā franciski, vienalga kādā valodā tu runā mājās un kāda kultūra tev ir. Valstsnācijas kultūra ir kopēja visiem iedzīvotājiemun plus vēl dažiem ir ekstra sava nacionālā kultūra, kas tiek kopta vairāk vai mazāk privāti. Politiskas nācijas priekšrocība ir tajā, ka identitāte starp nāciju un valsti ir ļoti stipra, jo visi pieder pie tās pašas nācijas.
Otrs modelis ir kultūrnācija, kuras garīgais tēvs bija Johann Gottfried Herder, kurš uzskatīja, ka katrai valodai un kultūrai ir pašvērtība neatkarīgi no tā, vai šai kultūrai ir sava valsts vai nav. Tas ir kultūrnacionālisms. Tās tautas, kuras sociālās emancipācijas rezultātā pārņēma šo ideju, attīstījās tālāk par nācijām, prasot attiecīgai kultūrnācijai savu valsti.
Varētu teikt, ka Eiropā ir vecās vēsturiskās valstis, kuras demokratizācijas rezultātā izveidoja savas nācijas ar vienotu valsts valodu un vienotu kultūru (blakus kurai var pastāvēt mājas valodas un mājas kultūras), un kutūrnāciju izcīnītas valstis, kur valsts bija šo nāciju cīņas un uzvaras rezultāts. Tātad vispirms bija nācija, pēc tam valsts. Vecajās Eiropas valstīs vispirms valsts, pēc tam nācija. Šie ir divi atšķirīgi modeļi.
Politoloģiskā un juridiskā literatūrā autoriem ir grūti abstrahēties no sava modeļa. Anglosakšu literatūrā nacionālisms tiek analizēts no politisko nāciju viedokļa, kurš nav tieši piemērojams Vidus- un Austrumeiropas valstīm, bet ir zināmi adaptācijas mēģinājumi.
Latvija ir tipiska Eiropas nacionāla valsts, kuru ir izveidojusi latviešu nācija kā kultūrnācija, nevis kā politiska nācija, līdz brīdim, kad latviešu nācija bija izveidojusi savu valsti. Abos gadījumos, vienalga kāds ir bijis vēsturiskais ceļš, politiskās nācijas ceļš vai kultūrnācijas ceļš, vēlāk, kad nacionālā valsts ir izveidota, šie ceļi satuvinās.
Es jau teicu, politiskā nācija ir integrējoša, iekļaujoša, asimilējoša – tā cenšas asimilēt visus pārējos, nacionālās mazākumtautības, imigrantus, lai tie arī kļūst par frančiem, piemēram, vai britiem, tātad asimilējoša. Tā ļoti nelabprāt atzīst blakus valstsnācijai pastāvošās mazākumtautības.
Kultūrnācijas modelis, jeb tās valstis, kuras ir izveidojušas kultūrnācijas, sākumā, ņemot vērā savu vēsturisko pieredzi, nav iekļaujošas, nav asimilējošas un atzīst sev blakus mazākumtautības. Līdz ar to šeit jēdziens „valstsnācija” ir ļoti būtisks.
Valstsnācija ir tā, kas veido valsti, starp kuru un valsti pastāv nacionāli kulturālā identitāte, un blakus tām pastāv vēsturiskās mazākumtautības un imigranti, kas netiek atzīti par mazākumtautībām. Kamēr politiskās nācijas modelī visi ir politiskajai nācijai piederīgie – bet jāuzver viena valoda, viena kultūra –, kultūrnācijas modelī ir valstsnācija un mazākumtautības blakām.
Kultūrnācijas valsts ir cīņas rezultāts. Bija jāizcīna sava valsts šai nācijai. Tādēļ jautājums par mazākumtautību iekļaušanu nav īpaši būtisks. Tādēļ Latvija 20.-30. gados bija izteikta kultūrnācijas valsts.Latvieši kā valstsnācija un blakus tai mazākumtautības, kuras, piemēram, arī politiskajā spektrā uzstājās ar savām partijām, nebija vienoti. Nebija neviena partija, kas būtu pārnacionāla. Bija latviešu partijas, bija krievu partijas, ebreju partijas, vācu partijas, arī viena poļu partija. Tātad blakusstāvēšanas modelis.
Tomēr ar laiku blakusstāvēšanas modelis kļūst difūzāks un valstsnācija parasti cenšas atvērties mazākumtautību un protams vēlāk arī imigrantu iekļaušanai, integrācijai, asimilācijai. Jautājums ir par to, kas ir stabilāks – šāda veida sadrumstalota valsts jeb politiskā nācija, kas iekļauj visus ar vienotiem elementiem (politiskā nācija nenozīmē valodu bābeli, politiskā nācija nozīmē, visi runā vienā valodā)? Latvija, kas salīdzinājumā ar citām kultūrnācijām ir drusku atpalikusi šajā ziņā, tikai tagad sāk diskutēt par šo jautājumu – par mazākumtautību iekļaušanu latviešu kultūrā.
Integrēta valsts nozīmē to, ka valstsnācijas valoda un kultūra nepieder tikai valstsnācijai, bet tā ir visu iedzīvotāju kopējā valoda un kultūra. Nav iedomājams kāds elzasietis, kas neprot franču valodu un kurš nav iekļāvies franču kultūrā, tāda vispār nav. Viņam ir arī otra kultūra, tā ir viņa darīšana.
Šīs diskusijas beidzamos gados ir sasniegušas arī Latviju. Un valsts demokrātiskā, pilsoniskā loģika prasa, ka demokrātiskā valstī ir jābūt kopējiem nacionāli kulturāliem elementiem – tā ir kopējā valoda, kopējā kultūra, kas sasaista šos iedzīvotājus. Un Latvijā tagad diskusija kļūst aktuālāka ne tikai tāpēc, ka mēs esam šo diskusiju aizkavējuši ilgu laiku, bet arī sakarā ar to, ka globalizācijas, eiropeizācijas laikmetā nacionālā identitāte – kas var likties paradoksāli – kļūst arvien svarīgāka un nozīmīgāka valstij. Jo valstij ir jākonkurē starptautiskā līmenī par iedzīvotājiem, par cilvēkiem. Un viens no elementiem sevišķi tādai valstij, kura nav absolūti priekšā ekonomiskā ziņā, ir tieši nacionālā identitāte kā viens elements, kas ļauj „piepaturēt” šos cilvēkus.
Ja tu salīdzini algas, apdrošināšanu un tam līdzīgi, ja nav nacionālās kultūras un valodas elements, tad protams, materiālie, utilitārie aicinājumi ir spēcīgāki. Bet stipra nacionālā identitāte to var atsvērt. Valstīm ar spēcīgu nacionālo identitāti globalizētās konkurences apstākļos ir priekšrocības.
Tādēļ tagad ir beidzamais laiks diskutēt par to, vai ir vēl ir liela jēga strikti pieturēties pie kultūrnācijas sākotnējā modeļa, kurš Latvijā bija dominējošs 20. gadsimtā, kad latviešu valoda nebija kopējā valoda visiem iedzīvotājiem, kad valsts pat veicināja šo sadrumstalošanos ar mazākumtautību skolām un tā tālāk.
Varbūt arī skolas un kultūras biedrības, kas veicina otro identitātes daļu, ne pirmo. Pārmērīgā segregācija izglītības un kultūras jomā vājina valsti un sasaisti starp nāciju un valsti. Tas ir ļoti lēns process, kas notiek individuālā kārtā.
Vai ir iespējama kopēja nācija? Tāpat kā jebkurā citā Eiropas valstī, Latvijā kopēja nācija ir iespējama uz vienotās valodas un vienotās kultūras pamata. Vai tas grupas, kas nav piederējušas pie latviešu nācijas līdz šim, būtu ar mieru pārņemt latviešu valodu un kultūru?
Es saprotu lielo skepsi par šo jautājumu. To veicina segregācija izglītībā. Pirms sešdesmitajiem gadiem segregācija bija normāla parādība Amerikas izglītības sistēma un, kad Augstākā Tiesa to atcēla, bija lieli protesti, bet tagad par to vairs neviens pat nedomā. Tagad ir pat politiski nekorekti runāt par atsevišķu grupu segregācijas pēc etniskās piederības.
Šāda virzība nenozīmē mazākumtautību asimilāciju. Tas nozīmē tikai to, ka mazākumtautības vienlaikus var pieņemt arī savu identitāti, kas ir normāla parādība Eiropas nacionālajās valstīs.
Man šķiet, ka šāda virzība ir nenovēršama, jo mazākumtautību segregācija, neiekļaušana latviešu nācijā kļūst par anachronismu šodienas Eiropā. Un diskusija par to, ka būtu jādara valstij no globalizācijas, eiropeizācijas izaicinājumu viedokļa, veicina šo procesu.
Nekāds ātrs risinājums nav iespējams, bet ir nepieciešama konsekventa rīcība vienā virzienā, kas nozīmētu nacionālo konsolidāciju uz latviešu valodas un kultūras pamata. Tas ir iespējams un neizbēgams.