Kāpēc konkurētspēja un prasmīgums Latvijas politikā obligāti ir saistīti ar blēdīšanos un nelietību? Foto: LETA

Es sekoju notikumiem ap Solvitas Āboltiņas intrigām. Uzsvars uz “sekoju”. Klausos, šo to palasu (arī etnocentrisma apoloģētu refleksijas par gigantiem un punduriem). It kā lietpratēju savervelējumus. Es domāju, nav nekādas nozīmes, kur atrodas tas, kas mēģina saprast un izdarīt kaut kādus secinājumus, – Latvijā vai kur citur pasaulē. My guess is just as good as yours, or vice versa.

Nav nozīmes, iekšpus vai ārpus Latvijas sabiedrības, jo Latvijas sabiedrībai ir tikpat maz zināšanu un informācijas par Latvijā notiekošo politisko procesu, tā īstajiem virzītājiem, iesaistītajām interesēm, to īpašniekiem, kā jebkuram citam. Latvijas sabiedrība arī ir atsvešināta no Latvijā notiekošā politiskā procesa tajā pašā mērā, kā jebkurš cits pasaulē.

Nav nozīmes un nav nekādas jēgas. Latvijas politiskais process ir bezjēdzīga putra, stulbas intrigas, bezjēdzīgas “skaņošanas”, “partiju politikas”, spārnu un flangu sadursmes. Bizantija. Maskava. Korupcija. Klimaktēriskās emocijas. Emocijas, emocijas, emocijas. Latvijā principā ir pārāk daudz neaptēstu emociju.

Ja es mēģinātu pateikt, ko es jūtu sakarā ar tagadējo valdības krīzi Latvijā, tad būtu jāatzīst, ka man ir kauns.

Kopš ir demisionējusi Laimdota Straujuma, man vairākkārt ir jautājuši par demisijas iemesliem. Kādēļ valstij tagad ir jāpārdzīvo valdības krīzi, kas ir noticis, kāpēc?

Racionālas atbildes nav. Nekas nav noticis.

Uz Straujumu, pēc viņas pašas vārdiem, tika izdarīts spiediens, “organizēta milzīga kampaņa”. Bez redzamā iemesla, bez saistības ar kādu sabiedrībai tiešām būtisku jautājumu – patvēruma meklētāju uzņemšanu, chronisko krīzi satiksmes nozarē, drošības un aizsardzības jautājumiem. Ir pieņemts budžets. Parlamentā nav bijis neuzticības izteikšanas ne valdībai, ne atsevišķiem ministriem.

Latvijā nav noticis nekas, lai Latvijai tagad būtu jāpārdzīvo valdības krīze.

Bizantija, Maskava. Noteikti ne Rietumi. Noteikti ne stabila demokrātija. Kas? Otršķirīga, periferāla valsts, kas atrodas ieilgušā tranzītstāvoklī, nav tikusi galā ar identitātes meklējumiem, kur nekas labs nenotiek, notikt nevar un nenotiks.

Latvija tagad sūta pasaulei, Eiropai, Rietumiem, Ziemeļiem signālu. Tas ir ļoti neizdevīgs pašai Latvijai, un šis signāls ir lasāms un saprotams tikai citām bizantiskām politiskajām kultūrām. Jo Rietumu kultūras cilvēki noskatās uz notiekošo ar izbrīnu.

Par līderību
Tagad vajadzētu aktualizēties jautājumam par politisko spēku konkurenci un spēju sadarboties, par mērķiem un interesēm, kā arī par politisko līderību.

Laimdota Straujuma nebija līdere ne pirms iecelšanas, ne laikā, kamēr vadīja valdību, nav, protams, arī tagad. Visticamāk, drīz neredzēsim ne pēdas no šīs dāmas politikā, kur viņai divus gadus piederēja visietekmīgākais postenis valstī.

Raksturīgi, Latvija zaudē savus politiskos līderus. Vairāki premjeri, ministri ir zuduši, aizejot no valdības.

Latvijā principā ir maz cilvēku. Latvijas sabiedrība ir maza un sarūk. Talantīgu, spējīgu cilvēku ir maz. Tādu, kas grib un var darboties politikā un valsts pārvaldē ir ļoti maz. Dažām prominentākām, nozīmīgām partijām nav īsti kandidātu ministru posteņiem. We all know that. Bet mūsu talanti aiziet zudumā, iet prom no politikas, it kā kāds viņus dzen ārā.

Katru reizi Latvija saņem jaunu ministru prezidentu kā kompromisa rezultātu. Latvijas ministru prezidents nav ne savas partijas līderis, ne parasti cilvēks ar ilgu politisko karjeru. Par Latvijas ministru prezidentu kļūst ne tas labākais un ne tas atzītākais, ne tas, kurš ir cēlis politisko karjeru.

Lembergs un Āboltiņa? Viņi ir politiskie “karjeristi” un abi grib būt ministru prezidenti. Bet es un tādi, kā es, tieši viņus šajā amatā redzēt negribam. Ko tas nozīmē?

Laikam to, ka Latvijā politisko karjeru var taisīt tikai tādi tipi. Vai tas ir tas, kas ar cilvēkiem notiek pēc vairākiem Latvijas politikā pavadītiem gadiem. Drīzāk tomēr pirmais, nekā otrais.

Bet kā ir jāsaprot “tādi tipi”? Spēcīgi, spējīgi, talantīgi, konkurētspējīgi, drosmīgi, izlēmīgi? Atbildīgi? Līderi? Varbūt citās politikās viņi būtu drosmīgi un atbildīgi līderi, kas prasmīgi vada savas valstis – vairākus gadus, kā mēs redzam attīstītās parlamentārās demokrātijās.

Kāpēc konkurētspēja un prasmīgums Latvijas politikā obligāti ir saistīti ar blēdīšanos un nelietību? Un bezatbildību? Bet ja viņi ir blēži un krāpnieki, kādi viņi protams ir, – kas tad viņi ir par līderiem? Bezatbildīgs blēdis nevar būt līderis.

Protams, Latvijas politika ir tikai 25 gadu veca, un politisko pieredzi ņemt īsti nav kur. Interesanti, ka arī rietumu latvieši – uz daudzi, arī es, cerēja – bija nākuši Latvijas politikā 90. gadu sākumā (un zaudēja) bez reālās politiskās pieredzes, jo savās mītnes zemēs ar politiku nenodarbojās. Tāpēc arī zaudēja, protams. Un tāpēc Latvijai gāja secen citādi iespējamā demokrātijas first-hand pieredzes iegūšana – nesanāca tāds kā shortcut uz demokrātijas vērtību apgūšanu, jo īsti nebija, kas varēja apmācīt.

Varbūt ar vienu izņēmumu. Vaira Vīķe Freiberga. Bet arī viņai bija vien jāspēlē pēc vietējiem noteikumiem. Pat neskatoties uz to, viņa ir un būs Latvijas politikas morālā autoritāte. Viņas vientuļā zvaigzne vienmēr mirdzēs Latvijas politikas tumšajās debesīs. Viņa bija citāda prezidente.

Kompromisi, demokrātijas jaunība, skolotāju trūkums ir objektīvi apstākļi.

Nav gluži objektīvs tas apstāklis, ka pie vadošajiem amatiem izpildvarā parasti netiek tie, kas cīnās par vēlētāju balsīm.

Tie, kas cīnās, ir līderi. Tos mēs – te es domāju vēlētājus, sabiedrību – zaudējam kaut kur pa ceļam no vēlēšanām uz valdības veidošanu. Var strīdēties par šo īsto politisko līderu, kas klauvē pie vēlētāju durvīm vēlēšanu kampaņu laikā, kvalitāti. Bet absolūti to pašu var kritizēt attiecībā uz izpildvarā nonākošajiem.

Nē, Latvijas izpildvara nav kvalitatīva. Bet faktiski nav arī politiska. Zaudējot īstos politiskos līderus, ievēlētos politiķus, kam mēs uzticam sevi pārstāvēt, mēs kaut kā pa ceļam uz valdības iecelšanu zaudējam pašu politiku – un demokrātiju – un, var pat teikt, leģitimitāti.

Latvijas sabiedrībai ir jāgādā par to, lai Latvijas politika pārstāj būt smirdoša mēslu bedre. Protams, sabiedrībai ir jāaudzina un jāizglīto sava jaunā elite, savi priekšstāvji. Sabiedrība, mēs katrs atsevišķi un visi kopā, varētu sākt ar cieņas izrādīšanu jaunu talantīgu cilvēku centieniem sasniegt publiskās politikas skatuvi.