Nepilsoņu statuss, kā legalizētas etniskās nevienlīdzības simbols, ir milzīgs šķērslis akūti nepieciešamās sabiedrības konsolidācijas procesā. Tas turpinās kaitināt un atsvešināt ļoti lielu daļu sabiedrības, demoralizēt praktiski visu sabiedrību un raisīt riebumu ārvalstīs tik ilgi, cik ilgi tas pastāvēs. 1991. gada politiskais lēmums par nepilsonību faktiski bija lēmums nostiprināt divkopienu valsti likumā. Oportūnistiska, taktiski apšaubāma un stratēģiski ļoti tuvredzīga kompromisa rezultāts, nepilsonība ir ieilgusi kļūda, kas ir jālabo.

Kopš Latvijā pirms 18 gadiem sākās naturalizācija, naturalizējušies mazāk nekā 150 tūkstoši nepilsoņu. Par Latvijas pilsoņiem no tiem, kas šobrīd dzīvo Latvijā, nekļūt izvēlējušies vairāk nekā 300 tūkstoši, kas ir 15% no Latvijas.

Es uzsveru, ka šie cilvēki faktiski izvēlējušies nekļūt par Latvijas pilsoņiem. Plus: ikgadējie naturalizācijas tempi samazinājušies no vidēji 14 tūkstošiem 1999.–2006. gadā līdz diviem tūkstošiem jau četrus gadus pēc kārtas. Tas var nozīmēt tikai vienu: naturalizācija ir apstājusies.

Esošā kārtība, acīmredzot, nespēj likt 15% Latvijas mainīt savu negatīvo attieksmi. Argumenti par to, ka nokārtot pilsonības eksāmenus ir viegli vai ka jebkuram sevi cienošam cilvēkam jākļūst par pilntiesīgo pilsoni savās mājās, vairs nedarbojas. Vienkārši visi, kam pašcieņa nav tukša skaņa, jau ir naturalizējušies. Bet neatkarīgi no tā, cik labi vai slikti kādu ir audzinājuši viņa vecāki, neatkarīgi no tā, vai cilvēkam ir pašcieņa, katram jānodrošina iespēja realizēt pilsoņa tiesības savā valstī (par to, kāpēc „savā valstī”, lasiet sadaļā Kāpēc). Tātad ir jāmeklē paņēmieni, kā dot impulsu naturalizācijai, lai beidzot varētu atteikties no apkaunojošā nepilsoņa statusa Latvijas likumos.

Dažiem maniem lasītājiem interesē, kāpēc naturalizācijas disfunkcija vispār ir jāapspriež un jāuzskata par problēmu. Citiem, ceru, interesē idejas, kā problēmu atrisināt. Es vēršos pie abām auditorijām un sākšu ar idejām.

Idejas

Šeit ir dažas idejas (šajā ierakstā krievu valodā), kas, manuprāt, palīdzētu iekustināt iestrēgušo naturalizācijas procesu un varbūt pat tikt galā ar Latviju apkaunojošo nepilsoņa statusu dažu gadu laikā:

1. Nepilsoņa statuss ir jāatzīst par īpašu – nepilnvērtīgu – Latvijas pilsonības formu, otrās šķiras Latvijas pilsonību. Nepilsoņa statuss ir pazemojošs tā īpašniekam, apkaunojošs valstij, tātad sabiedrībai. Un tas ir jāatzīst, lai pēc iespējas ātrāk šo statusu likvidētu.

2. Pilsonība jāpiešķir visiem bērniem, kas Latvijā ir dzimuši sākot ar 1991. gada 21. augustu, kad Latvija atjaunoja savu neatkarību. Tādu Latvijā ir 15 273 pēc PMLP datiem. Tas jāizdara bez jebkādiem iesniegumiem no vacāku puses un bez ierobežojumiem sakarā ar to, ka daži bērni, kas ir dzimuši pēc tā brīža, jau sasnieguši 22 gadu vecumu. Ir jāatvainojas un jāpiešķir pilsonība katram, kas nav paspējis naturalizēties pats. Jāatvainojas ir par to muļķīgo kompromisa grozījumu, kas paredz pilsonības piešķiršanu jaundzimušajiem nepilsoņu bērniem, ja viens no vecākiem ir uzrakstījis par to iesniegumu. Šī norma tik acīmredzami ir domāta pazemošanai, ka par to ir jāatvainojas. Ja Latvijas teritorijā Latvijas nepilsoņu ģimenē jaundzimušajiem pienākas Latvijas pilsonība, tā pienākas bez ierobežojumiem un liekām formalitātēm. Latvija nedrīkst turpināt „radīt” nepilsoņus pēc pašas iniciatīvas vai dēļ savas pasivitātes. Vecāki, no otras puses, var pieprasīt nepiešķirt bērnam Latvijas pilsonību, bet tikai ja spēj pierādīt, ka bērnam ir citas valsts pilsoņa statuss.

3. Pilsonība jāpiešķir visiem tiem nepilsoņiem, kas ir sasnieguši pensijas vecumu – tādu Latvijā ir 109 116 –, kā arī invalīdiem un citiem „pozitīvi diskriminētajiem” iedzīvotājiem (tiem, kam valsts sniedz atbalstu neatkarīgi no viņu materiālā stāvokļa), piemēram, daudzbērnu ģimenēm. Būtu pareizi arī turpmāk piešķirt pilsonību tiem pensionāriem, kas ir piedalījušies Latvijas valsts vai privātajā pensiju uzkrāšanas sistēmā vismaz desmit gadus pirms pensionēšanās.

4. Attiecībā uz visiem pārējiem 180 417 nepilsoņiem, kas joprojām ir ārkārtīgi liels skaitlis Latvijai, ir jānosprauž mērķis piecu gadu laikā atteikties no nepilsoņa statusa. Pieci gadi ir pārejas periods no divu šķiru sistēmas uz vienīgi iespējamo Latvijas pilsoņa statusu. Pamatprincips saglabājas: naturalizācija ir brīvprātīgs process, katram ir jāpieņem savs personīgais lēmums par naturalizāciju. Jānodrošina pastāvīgie bezmaksas latviešu valodas kursi. Eksāmens šo kursu beigās tiktu uzskatīts par valodas testu naturalizācijas ietvaros. Katram pilngadīgajam nepilsonim jānosūta personīgs aicinājums pieteikties valodas kursos (vai uzreiz nokārtot valodas eksāmenu) un – piemēram, kopā ar PMLP pārstāvi – izstrādāt pilsonības iegūšanas plānu piecu gadu laikā. Pēc piecu gadu pārejas perioda beigām tiem, kas atteikušies naturalizēties, piešķirt bēgļa vai bezvalstnieka statusu, kurš būtu tāds pats, kā jebkuram ne-EU valstu pilsonim.

5. Sākoties pārejas periodam, nepilsoņiem jāpiešķir tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās.

Kāpēc?

Kāpēc es uzskatu par problēmu to, ka naturalizācija ir apstājusies, un kāpēc „Latvijas nepilsoņa” statuss ir jālikvidē?

1. Neatkarīgi no tā, ko viņi domā, kādi viņiem ir šodien vai rīt viedokļi par dzīvi un nāvi, šie 300 tūkstoši ir daļa Latvijas, ļoti liela daļa Latvijas. Latvija arī šiem cilvēkiem ir mājas, tā arī viņiem ir „sava valsts”, arī viņi ir savējie. Jā, viņu latviešu valoda varbūt nav tā raitākā zem saules. Bet ja cilvēks nodzīvojis Latvijā pusi dzīves vai gandrīz visu vai vispār te ir dzimis – un mēs runājam par cilvēkiem, kas dzīvoja Latvijā uz neatkarības atjaunošanas brīdi, tātad nekā ne mazāk par 22 gadiem, – ko tad viņam vēl uzskatīt par savām mājām? Protams, ka tā ir arī viņu valsts. Šī daļa Latvijas ir tikpat vērtīga kā jebkura cita tā ļoti vienkārša iemesla dēļ, ka jebkurš pastāvīgs Latvijas iedzīvotājs neatkarīgi no viņa tagadējā statusa ir vienlīdz vērtīgs – gan kā personība ar savu radošo potenciālu, gan kā darba tirgus dalībnieks, kas spēj ieguldīt kopējā labuma radīšanā.

2. Ir nožēlojami, slimīgi, mežonīgi, nenormāli un degradējoši, ja 15% tavas valsts ir otršķirīga. Katra patriota, katra sevi cienoša cilvēka goda lieta ir nepieļaut, ka kaut mazākā daļa tavas valsts ir nepilnvērtīga, un panākt situācijas visātrāko atrisināšanu, ja tas jau ir noticis. „Latvijas nepilsonis” ir būtībā tas pats pilsonis, tikai ar ierobežotām tiesībām. Faktiski tā ir otrās šķiras Latvijas pilsonība. Šādas pilsonības esamības fakts ir valsti un katra tās patriota apkaunojoša parādība.

3. Liela skaita nepilsoņu pastāvīgā atrašanās valstī ir liels destabilizācijas faktors un valsts drošības risks. Nepilsonība kā sociāls fenomens un netaisnīgu un kļūdainu politisko lēmumu ķēdes rezultāts ir būtisks demoralizācijas faktors visā sabiedrībā, kas nevar panākt konsolidāciju un normālo stāvokli, kamēr valstī pastāvīgi dzīvo cilvēki ar otršķirīgo pilsonību.

Nepilsoņi ir arī ļoti pateicīga augsne šovinistiskai propagandai no avotiem, kas ir ieinteresēti esošās sašķeltības saglabāšanā un Latvijas palikšanā pret Rietumiem noskaņotajā krieviskajā pasaulē, virtuālajā Maskavijā. Nepilsonim tikpat kā nav iemeslu izturēties pret kremlevīzijas meliem un tendenciozām puspatiesībām kaut cik kritiski. Absolūti skaidrs, ka propaganda ietekmē ne tikai nepilsoņus – un ne tikai krievus.

Lielākais destabilizācijas faktors un drošības risks ir naids. Tas šķeļ sabiedrību, grauj valsti, apkaro demokrātiju un bloķē ekonomikas attīstību. Naids ir ierocis pret normalizāciju – tādu sabiedrības stāvokli, kas ļauj indivīdam gūt vislielāko atdevi no ieguldītā un visefektīvāk izmantot savu radošumu.

Naidu nevar apkarot, aizliegt, noslāpēt, jo naids ir viedoklis, uzskatu kopums. Ja naids ir balstīts uz aizspriedumiem, ticējumiem un vispārinājumiem un vērsts pret sociālām grupām, tā ir viena no nebrieduma izpausmēm, un intelektuālam cilvēkam vajadzētu būt viegli ar to tikt galā sevī. Un varbūt palīdzēt citam izdarīt to pašu.

Tēmas turpinājumā ieraksti:
Normalizācija kā mērķis. Ceļa karte
Latviskais nacionālisms var būt tikai liberāls