Kā jau rakstīju iepriekšējā ierakstā, lielākais destabilizācijas faktors un drošības risks ir naids. Tas šķeļ sabiedrību, grauj valsti, apkaro demokrātiju un bloķē ekonomikas attīstību. Naids ir ierocis pret normalizāciju– tādu sabiedrības stāvokli, kas ļauj indivīdam gūt vislielāko atdevi no ieguldītā un visefektīvāk izmantot savu radošumu.
Naidu nevar apkarot, aizliegt, noslāpēt, jo naids ir viedoklis, uzskatu kopums. Ja naids ir balstīts uz aizspriedumiem, ticējumiem un vispārinājumiem un vērsts pret sociālām grupām, tā ir viena no nebrieduma izpausmēm, un intelektuālam cilvēkam vajadzētu būt viegli ar to tikt galā sevī. Un varbūt palīdzēt citam izdarīt to pašu.
Ja esošā situācija Latvijā, mūsu sabiedrībā mūs neapmierina, ja neesam laimīgi un pat neesam ar mieru dzīvot tādā Latvijā (un izvēlamies dzīvot kaut kur citur), man šķiet, ir svarīgi apzināties, kādu situāciju mēs gribētu redzēt. Es domāju, ka tieši normalizāciju būtu vērts izvēlēties par vidēja termiņa mērķi.
Normalizācija ne obligāti nozīmē totālo pārticību. Tā drīzāk paver ceļu un atbrīvo enerģiju, lai panāktu pārticību. Normālais stāvoklis sabiedrībā ir ērtums, komforts, pirmkārt, garīgs, kas ļauj koncentrēties uz svarīgākā, konstruktīvā, uz panākumiem. Normālais stāvoklis ir tāds apstākļu kopums, kurā par visādiem provokatoriem un kūdītājiem plašai publikai vairs nav nekādas intereses.
Lai sasniegtu normalizāciju, ir nepieciešams plāns, „ceļa karte”, kādas tagad izstrādā dažādu starptautisku konfliktu risināšanai. Arī mūsu gadījumā tā būtu nepieciešama konflikta risināšanai. Ja uz kārtējām vēlēšanām 2013. gadā un uz nākamajām, un droši vien uz aiznākamajām…, mēs gaidām etnisko balsojumu, tas nozīmē tikai vienu – ka pa visiem gadiem neesam mainījušies, neko neesam iemācījušies, un ka mums ir konflikts.
Ceļa karte paredzētu praktiskus soļus, lai izietu no strupceļa un sāktu virzīties ārā no etniskā sastinguma.
Ceļa karte. Solis 1: Pilsonība
Kā pirmais solis varētu būt apņēmība atrisināt nepilsonības problēmu un ļaut nepilsoņiem balsot pašvaldību vēlēšanās. Iepriekšējā ierakstā (šeit) es izklāstīju savu priekšlikumu, kā to varētu izdarīt. Tas palīdzētu noņemt būtisku daļu saspīlētības starpetniskajās attiecībās. Tas parādītu sabiedrības briedumu, nopietno attieksmi pret savu valsti un labo gribu. Lai gan šis solis izskatās fantastiski drosmīgs, tas būtu tikai iespējamo pārmaiņu iedīglis.
Kā absolūti pareizi atzīmēja komentāros Twitterī, drosmīgie soļi nepilsonības problēmas risināšanā varētu radīt problēmas vēlēšanās. Tas tā varētu būt un noteikti būs, ja Latvijas politiskā elite, tā saucamās „latviešu partijas” paliks par darbiekārtošanas birojiem ar nulles intelektu un nulli ideju.
Partijām, Latvijas politikas profesionāļiem (lai gan Latvijas politiķiem politika varbūt ir arī maizes darbs, bet līmenis ir totāls kolchozs – politiķi jāsit nepārtraukti) līdz šim ir pietrūcis stimulu būt atbildīgiem, būt politiskiem līderiem, nevis apkalpot savu tumsonīgo vēlētāju kaprīzes un fobijas. Savi vēlētāji ir jāizglīto, jāprot pašiem saskatīt un vēlētājiem palīdzēt saprast, ka aiz kokiem ir mežs, ka dzīvē ir vieta stratēģijām un ka uz sarežģītiem jautājumiem var būt tikai sarežģītas atbildes un tā tālāk. Tas būtu labs iznākums Latvijas sabiedrībai jebkurā gadījumā, neatkarīgi no tā, kas iezveltu politiķiem pa galvu, lai tie sāktu to pielietot. Vēl nedaudz par līderību var atrast šeit.
Faktiski tai partijai, kas uzdrošināsies tikt galā ar nepilsonību Latvijā, negaidot un nemeklējot Saskaņas/Kremļa atbalstu, bet tieši uzsverot labo gribu, – šai partijai būs ļoti labas izredzes gūt atbalstu no krievvalodīgajiem vēlētājiem, gan „veciem”, gan jauniem. Tās būs pirmās reālās beigas Saskaņas monopolam uz krieviski runājošo latviešu dvēseli. Patiesi mēģinājumi veicināt patieso sabiedrības konsolidāciju uz kopējo interešu pamata, atteicoties no tradicionāli blēdīgās un gļēvās tumsoņu un viņu gobliniskās zemapziņas apkalpošanas, būs jauns un spilgts trends, kaut kas pilnīgi nepieredzēts Latvijas politikā.
Skaidrā apņemšanās atrisināt nepilsonības problēmu un vismaz vienas nopietnas partijas atteikšanās no etniskajām stigmām pavērtu ceļu nākamiem soļiem, kuri jāsper, vadoties no veselā saprāta imperatīviem un tiecoties pie normalizācijas. Tie ir īpašumtiesību sakārtošana medijos un lingvistiskās segregācijas izbeigšana bērnudārzos un skolās.
Ceļa karte. Solis 2: Mediju sakārtošana
Mēs nepanāksim sabiedrisko mieru un konsolidāciju, kamēr Latvijā neierobežoti darbojas naidīgu interešu ietekmes aģenti. Es vienkārši saucu lietas īstajos vārdos. Esmu un palikšu liberāls, vienmēr atbalstīšu izpausmes brīvību un iecietību pret citādi domājošo. Un tieši no šīm pozīcijām es aicinu visiem spēkiem cīnīties pret Kremļa autoritārisma un vietējo blēžu ietekmi – pirmkārt, medijos.
Par medijiem mums daudz ko izstāstīja Ir.lv, Re:Balticaun Olga Pavuk. Liels paldies par faktiem! Tas, ka krieviski iznākošie un raidošie mediji saņem finansējumu no ārvalstu avotiem, kas ir ieinteresēti ietekmēt politisko dienaskārtību Latvijā galvenokārt caur spriedzes uzturēšanu, bija skaidrs jau sen. Visticamāk, finansēšanas schēmas ir sarežģītākas un iepumpējamā nauda ir daudz mazāk patiesi privāta un daudz vairāk sāk savu ceļu pie Rīgā strādājošiem žurnālistiem, komentētājiem, „politoloģiem”, politiķiem un pārējiem provokatoriem un ietekmes aģentiem no Kremļa melnās kases.
Man liekas, ka ja Latvijas valsts – pie varas esošie spēki – to gribētu, Latvijas valsts – drošības dienesti, piemēram, ar kolēģiem no attīstītākām Nato valstīm – spētu radikāli samazināt šo ietekmi. Daži no šiem medijiem uzvedas tik demonstratīvi, ka pietiktu ar vienkāršu analītisku raidījumu monitoringu, lai gūtu labu priekšstatu par apkalpojamajām interesēm, šo interešu īpašniekiem (labuma guvējiem) un apkalpojošo brigādi. Es nezinu, kāpēc tas nenotiek. Ceru, ka ne tāpēc, ka arī valdošo partiju politiķi paši saņem pateicību no šiem pašiem avotiem par to, piever acis uz visu šo orģiju. Tā būtu sazvērestības teorija…
Stingrākas likuma normas par to, kurš drīkst būt medija īpašnieks Latvijā, noteikti palīdzētu uzsākt auditu Latvijas mediju sektorā. Pēc audita rezultātiem, ja medija īpašnieku struktūra neatbilst likuma prasībām, varēs pieprasīt mainīt struktūru, pārdodot uzņēmumu likumam atbilstošam, caurspīdīgam īpašniekam, vai arī slēgt mediju. Ja likums netiks ievērots, valsts, protams, griezīsies tiesā. To pašu varēs izdarīt arī necaurspīdīgais medijs, kas faktiski nodarbojas ar etniskā naida kūdīšanu.
Tiesāties, kā zināms, var bezgalīgi. Paralēli provokatori, protams, pārmetīs valstij administratīvo spiedienu, kas tiesa, un tirgu kropļojošo praksi, kas nav tiesa, jo tirgu kropļo nelikumīgi dotētie dalībnieki. Taču pieņemsim, ka Latvijas drošības dienesti darīs savu darbu pienācīgi. Pieņemsim, ka tie sadarbosies ar Nato kolēģiem, iesaistoties kādā no esošajām partnerības projektiem (pret kiberuzbrukumiem vai līdzīgiem). Tādā gadījumā Latvijas drošības dienesti noteikti atklās nelikumīgas schēmas, kuras izmanto prokremliskās ietekmes finansēšanai Latvijā. Tiklīdz tas tiks pamatots un pierādīts, valsts varēs nekavējoties slēgt nelikumīgi darbojošos mediju. Un vēl Latvijas prokurors varēs saukt pie atbildības šī medija īpašnieku (skaidrs, ka ne kaimiņvalsts augsti stāvošu amatpersonu, bet to, kādu tuvāk, piemēram, kādu Latvijas „biznesmeni” naudas atmazgātāju) un apkalpošanas personālu, dienišķo melu un puspatiesību iesaiņotājus un iebarotājus.
Tās ir iespējas. Par to, ka šī pasākuma, tāpat kā visas demokrātiskās valsts pārvaldības, panākumu pamatā ir tiesiskums, precīzi un nevainojami funkcionējošā tiesu sistēma. Tas ir tikai viens vājš posms. Vēl viens ir, protams, labās gribas un apņēmības trūkums Latvijas politiskajā elitē.
Runājot par draudiem, izņemot to tūkstoti vai divus, ir viens, par kuru es nedzirdu runājam pārāk daudz. Krievijā pieņemas autoritārisms, pārejot no maigās stadijas uz cietāku, represīvāku stadiju. Tas ir saistīts ar augošo neapmierinātību ar kleptokātisko režīmu, opozīcijas konsolidāciju, sabiedrības pašorganizēšanos. Režīms kļūst agresīvāks mūsu acu priekšā. Tas tiešā veidā izpaužas arī pieaugoši agresīva retorikā uz āru, tai skaitā „piekto kolonu” pamodināšanai domātajā propagandā – tur, kur tām kolonām ir potenciāls. Latvijā to nepamanīt var tikai akls un kurls. Tātad visticamāk Kremļa finansēšana tuvākā laikā pieaugs.
Cita lieta, vai pieaugs arī organizētība un līdzekļu izlietošanas kontrole, jo visā šajā kremliskajā jampadracī nauda ir vienīgā ideja, kas šos tipus vieno. Tā, varbūt, arī ir sava veida iespēja, bet pārāk cerēt uz to nevajadzētu. Ne jau Latvijas valstij sākt par nodokļu maksātāju naudu pārpirkt tos blēžus.
Ceļa karte. Solis 3: Krievu (un angļu) valodas statuss pašvaldībās
Paralēli, negaidot reakciju uz iepriekšējo soli, varētu atcelt pilnīgi nevajadzīgus ierobežojumus krievu un angļu valodas lietošanai tajās pašvaldībās, kur tas ir aktuāli. Tas tik un tā notiek. To vajag tikai atzīt. Protams, jebkurš iedzīvotājs lietu kārtošanai ar pašvaldību ir tiesīgs izmantot jebkuru – kopīgu – valodu: latviešu, krievu vai angļu. Protams, ja pašvaldībā dzīvo liels skaits krieviski vai angliski runājošo vai ir daudz tūristu, ir tikai loģiski un visnotaļ atbilstoši veselajam saprātam nodrošināt svarīgu vizuālo informāciju arī krievu un angļu valodā. Visticamāk, tās ir šīs trīs valodas, kurās pašvaldības jau tagad nodrošina apkalpošanu. Dokumentācijai paliekot tikai latviešu valodā, nebūs nekādu praktisku problēmu izskatīt iesniegumus un vēstules, kā arī atbildēt uz tiem vajadzības gadījumā un iespēju robežās krieviski vai angliski. Esmu pārliecināts, ka tajās pašvaldībās, kur tas ir aktuāli, noteikti ir arī cilvēkresursi, lai to īstenotu. Kur nav, tur tādu pakalpojumu arī nebūs.
Un nē, tam nevajadzētu attiekties uz šovinistisko provokāciju sakarā ar ielu nosaukumiem „krievu valodā”. Tā ļoti vienkāršā iemesla dēļ, ka nosaukuma „Brīvības iela” – „улица Бривибас” – atveidošana krievu burtiem „rezultātu” nemaina: nosaukums paliek latviešu valodā. Izlasīt ielas nosaukumu, kas ir uzrakstīts latīņu burtiem, nav ne grūti, ne diskriminējoši. Tāpēc es uzskatu šo „ielu nosaukumu krievu valodā” iniciatīvu par šovinistisku provokāciju.
Ceļa karte. Solis 4: Latviešu valoda izglītībā
Tikpat loģiski un atbilstoši veselajam saprātam ieviest latviešu valodu kā vienīgo valodu Latvijas bērnudārzos un skolās. Tā ir vienīgā iespēja panākt reālu sabiedrības konsolidāciju. Tās sabiedrības konsolidāciju, kurā dzīvos mūsu bērni. Tam jānotiek ne ticējumu vai aizspriedumu dēļ, ne pieaugušo dēļ, ne latviešu valodas dēļ, ne kādu fetišu dēļ. Ir daudz svarīgākas lietas par jebkādu simbolu, fetišu, tradīciju vai tabu – tie ir bērni un viņu dzīve nākotnē.
Divu lingvistisko kopienu norobežošanās nekur nenotiek tik uzskatāmi, tik spilgti, tik fiziski, kā bērnudārzā un skolā. Un mūsu pašu apmaksātā valsts uztur šo lingvistisko segregāciju kā institūciju. Izglītība ir joma, kur latviski un krieviski runājošo latviešu segregācija, nošķirot vienus no otriem, tiek institucionalizēta un vēl uzskatīta par svēto govi. Tas ir jāizbeidz tāpat, ka tā nelaimīgā nepilsonība.
Un tāpat kā ar pilsonību, ir jāuzsāk pārejas posms. Pirmajiem uz latviešu valodu jāpāriet bērnudārziem. Visiem esošo krievu bērnudārzu audzinātājiem, kas vēlēsies turpināt darbu latviešu valodā, jāpiedāvā vietas latviešu bērnudārzos. Visu bērnudārzu personāls jānokomplektē tā, lai katrā bērnudārzā personāla vairākums būtu latviski runājošs. Katram krievu bērnudārzam vajadzētu izstrādāt individuāls pārejas laiks, pirms tas var uzņemt pirmo grupu, kur audzināšana notiks tikai latviešu valodā. Visticamāk, vajadzēs vismaz pāris gadu, lai sagatavotu nepieciešamo skaitu latviski runājošo audzinātāju.
Līdzīgu modeli varētu piedāvāt skolai.
Integrētā izglītības sistēma spēj ārstēt sabiedrības un pat burtiski glābt dzīvības. Šeit pāris citātu no Ritas Evas Našeniece pirms gada Ir.lv publicētā raksta „Latvijai laiks pieaugt”:
Eiropas valstis, kur izglītības integrācija bija attīstījusies agri un kur jau pirms Otrā pasaules kara plašās vidusšķiras bērni mācījās kopā, antisemītisms iznīka ātri. Holandē 10% iedzīvotāju bija vienā vai otrā veidā iesaistīti pagrīdes aktivitātēs un ebreju glābšanā. To darīja sabiedrības elite, bagātie rūpnieki, inteliģence, garīdzniecība un pat pašvaldību administrācijas darbinieki.
Eiropa ir multilingvāla, multietniska un reliģiski raiba. XXI gadsimts ir radījis informatīvo telpu bez nacionālām robežām. Skola bieži vien ir vienīgā kopīgā platforma, ko valsts par piedāvāt cilvēkiem. Bieži tā ir palikusi par vienīgo iespēju augt un mācīties sadarboties. Tā rada pieradumu lietot arī citas valodas informācijas produktus.
Paldies Ritai par viņas personīgo kampaņu, aizstāvot labi pārdomāto piedāvājumu Latvijas skolas ievešanai modernajā Eiropā, aizstāvot sarežģītu atbildi uz sarežģīto jautājumu. Ir izcili, ka Latvijā ir cilvēki ar skaidru ideju, kā var panākt integrētu skolu. Tā ir vēl viena iespēja, ko nedrīkst palaist garām!
Tā būtu atbildīgā politika. Viens no pamatprincipiem, apdomājot ceļa karti, ir, lai katrs solis būtu pēc iespējas labvēlīgāks Latvijas pilsonim un viņa/viņas stratēģiskajām interesēm.
Viņi nav liekulīgo kretīnu kloaka... Viņi nav liekulīgo kretīnu kloaka? Nu, atvainojiet!
Ja godīgi, es absolūti skaidri zinu, ka neviena no Latvijā esošajām „politiskajām partijām” ne šodien, ne rīt nebūs gatava īstenot šos soļus, tikpat skaidri apzinoties, ka Latvija sevi no savas pēdējo vietu jebkurā reitingā miskastes var aiz matiem izvilkt tikai pati un tam ir nepieciešama aktīva un drosmīga rīcība – labā griba, izpratne, godaprāts, apņēmība, atbildība, smadzenes, drosme, organizētība un rīcība.
Es to neredzu Latvijas politikā un uzskatu, ka Latvijas politiskā elite ir pilnīgi nepiemērota tam darbam, kur viņi viens otru iecēla. Varbūt tas skan pārāk skarbi, un varbūt arī tajā blēžu un liekulīgo kretīnu kloakā ir pāris glābjamo. Bet kloaka neko nevarēs izdarīt ne tāpēc, ka es viņus tā nosaucu. Drīzāk tāpēc, ka to glābjamo ir tik nožēlojami maz.
Es vēl nezinu, par ko es balsošu un vai vispār balsošu nākamajās vēlēšanās jūnijā. Nezinu, vai man būs ko pateikt un uzrakstīt. Nekad neesmu bijis tik pesimistiski noskaņots attiecībā uz Latvijas politiku, kā tagad. Ar milzīgu prieku mainīšu savu viedokli, ja pēkšņi izjutīšu, ka tie uzpūstie auni, kas gads no gada, mēnesis no mēneša kļūst tikai uzpūstāki un aunīgāki, izņēma no ausīm banānus un sāka klausīties.
Turpinājumam: Latviskais nacionālisms var būt tikai liberāls
Turpinājumam: Latviskais nacionālisms var būt tikai liberāls