1938. gada biļetens referendumā par Austrijas pievienošanos Vācijai un, jā, par Adolfu Hitleru kā veinīgi iespējamo Deutsches Reich führeru.

Pārmaiņu nebūs, audita pašvaldību uzņēmumos un labas pārvaldības nebūs, turpināsies otkati, ostas suverēnā karaliste, opozīcijas marginalizācija. Būs jauni aunudārzi, jauni saktastirdziņi. 20% pieaugs līdz 30, 40, cik %.

Pie mums ar politinformācijām arvien biežāk brauks „eksperti” un „polittechnoloģi” no Saskaņas labāko draugu midzeņa – Krievijas prezidenta administrācijas.

Krieviski rakstošie un raidošie mediji turpinās apkalpot Ušakovu par Rīgas nodokļu maksātāju naudu (par iedzīvotāju informēšanai paredzētajiem līdzekļiem no pašvaldības uzņēmumu budžetiem, ja es pareizi sapratu Andas Rožukalnes teikto šajā sakarā 31. maija Krustpunktā šeit).

Sabiedrība paliks sašķelta un plaisa starp kopienām visticamāk progresēs tikpat dināmiski, kā otkatu lielums. Rīga, jeb Latvija, vēl uz četriem gadiem, bet visticamāk uz ilgāku laiku, iekonservē etnisko nesaskaņu un nepieļauj jebkādus sabiedrības ilgtermiņa konsolidācijas iedīgļus. Rīga, jeb liela daļa Latvijas, turpina dzīvot anschluss gaidās.

Tādi ir „pirmā neetniskā balsojuma” rezultāti.

Par neetnisko balsojumu ir pateicis Ušakovs (šeit) un kaut kādā mērā viņam var piekrist. Ja par Saskaņu Rīgas vēlēšanās tiešām balsojuši etniskie latvieši, tad jā, Rīgā mūsu acu priekšā, as we speak, tā teikt, notiek starpetniska konsolidācija ap Brīvbiļeti, ar „brīvbiļeti” saprotot varenā „brīvbiļetes” pavēlnieka populisma arsenālu.

Taču „neetnisks” tas balsojums par Ušakovu, pirmkārt, ir tikai no latviešu puses, jo krievi balso par Ušakovu kā par krievu, kas konfrontē ar latviešiem (latviešu politiķiem). Otrkārt, konsolidācija ap Brīvbiļeti nerisina un neatceļ iemeslus, kāpēc sabiedrībā pastāv dramatiska etniskā plaisa. Treškārt, šī konsolidācija notiek starp nelaimīgiem, apdalītiem un ļoti egoistiski noskaņotiem cilvēkiem, kas, diemžēl, vienlaikus atrodas arī sliktas izglītības, neinformētības, pilsoniskās apātijas, jeb tumsonības gūstā. Haļava un tumsonības „internacionāle” nav labs pamats sabiedrības konsolidācijai.

Pāris vārdu par anschluss gaidām. „Neetnisks” balsojums akūti etniskās vēlēšanās faktiski ir balsojums par kādu „alternatīvu” Latviju. Euro-„skeptiskais” Jedinaja Rossija satelīts var piedāvāt tikai viena parauga alternatīvu – Latviju jaunās vecās impērijas saimē. Tāpēc, visticamāk to apzinoties, Ušakova latviešu vēlētājs ar vieglu sirdi apliecina gatavību par brīvbiļeti pārdot gan savu balsi, gan, ja vajadzēs, savu valsti.

Man negribētos noslēgt šo ierakstu uz tādas patētiskas nots. Tāpēc jāpiebilst, ka anschluss gaidās jau dažus gadus, šķiet, atrodas arī tās valsts pārvaldes, tiesībsargajošās iestādes un, jāsecina, valdošās koalīcijas partijas, kas noklusē un piesedz Latvijas politisko spēku aktīvo sadarbību ar ārvalstu izlūkdienestiem, šo spēku finansēšanu no Latvijas sabiedrībai un valstij naidīgiem autoritāriem režīmiem, piesedz Latvijas brīvo mediju iznicināšanu un žurnālistu vajāšanu.

Nolemtības sajūta? Man nav saprotams, kāpēc Latvijas likumi nepasargā Latviju no lienošā anschluss.

Ušakovs kļūst arvien ciešāks piesiets Kremlim

Matthew Kotta komentārs Facebookā:
Bet pašā RU ЕдРо pat Putinam īsti vairs nav vajadzīga, tātad vai ir pamats domāt, ka tā būs maigās varas faktors t.s. Tuvajās ārzemēs arī nākotnē?

Jedinaja Rossija ir tikai čaula departamentam Putina kancelejā, kas nodarbojas ar impērijas atjaunošanu - vienalga kā to saukt, soft power, propagandas karš, zombēšana, piektās kolonnas veidošana. Skaidrs, ka impērija uz lauriem negulēs un bīdīs Ušakovu nacionālajās vēlēšanās. Ušakovs ir izturējis Kremļa primaries tādā ziņā, ka Kremlis ir pārlieicnājies, ka Latvijā Ušakovam acīmredzami nav konkurentu un viņā var pilnā mērā investēt. 

Līdz ar to Ušakovs kļūst arvien ciešāk piesiets Kremlim un arvien mazāk ieinteresēts realajā vēlētājā ar katru jaunu uzvaru. Kremļa investīcijas var atbrīvot Ušakovu no nepieciešamības nodarboties ar politisko konkurenci - par to pēc Krievijas paraugiem parūpēsies polittechnologu zombētāju armija, kuras spēku ir pierādījušas fantastiskās manipulācijas Krievijā, bet Latvija vēl tā pa īstam nav redzējusi.  

Simts reizes rakstījis, rakstīšu vēl

Divi momenti, kas nāk prātā, lasot Sandras Veinbergas komentāru par vēlēšanu rezultātiem (šeit).

Sandra Veinberga:
1940. gadā bāze padomju režīma izveidošanai un iekļaušanai PSRS bija tieši sociāli visatstumtākie, bezdarbnieki, kuriem bija grūti savilkt galus, kuriem tika solīts...

Paldies par šo akcentu. Jā, it kā visi grib haļavu, visi grib braukāt bez maksas. Bet jāredz arī tas, ka „demonstrantu un balsotāju pirmajās rindās” ir cilvēki, kas visā nopietnībā jūtas atstumti un viņiem nopietni grūti savilkt galus.

Viņiem tik tiešām tiek solīts. Un viņiem praktiski nav ko zaudēt – līdz ar to viņi ir vairāk nekā gatavi balsot par jebkuru laimeslāci, jebkuru klaunu, jebkuru blēdi. Viņi būtu gatavi uz daudz ko radikālāku, to gan vajadzētu ņemt vērā. Cilvēks, kam nav ko zaudēt, ir antisociāls, ir pret gudriem un nosvērtiem risinājumiem, ir pret „tā saucamo inteliģenci” (kā to Radio B pateicis Edgars Jaunups). 

Latvija – visa sabiedrība, abi ienākumu lieluma poli – cieš no āfrikāniska mēroga nevienlīdzības. Un tas ir primārais valsts uzdevums šo plaisu mazināt, strādājot pie tā dienu un nakti. Likumi, nodokļi, regulācija – ir valsts rokās, jo sabiedrība maksā par to valstij nodokļus un ievēlē valsts pārvaldītājus, lai valsts to risinātu sabiedrības labā. Tāpēc es, liberālis, uzskatu, ka tas ir valsts uzdevums, un ka neregulējamie ekonomikas attīstības procesi un sabiedrības neorganizētā apziņa ar to pati galā netiks.

Politiskiem līderiem jāprot rast risinājumus, kas ļauj attīstīties zināšanu un inovāciju ekonomikai, ļauj attīstīties mazajam biznesam un jebkurai ekonomiski pamatotai iniciatīvai, ieregulējot finansēšanas struktūru tā, lai tā sekmētu šo attīstību, – un vienlaikus ar to nepieļaut sociālās plaisas padziļināšanos starp lielu ienākumu saņēmējiem un tiem, kas savos ienākumos ir atkarīgi no ekonomiski aktīvo cilvēku personīgās alkatības un visai subjektīvajiem uzskatiem, kurš ir kā vērts un cik katrs ir pelnījis. Sabiedrības rokās jābūt instrumentiem, ar ko iegrožot subjektīvismu un patvaļu, piemēram, maksājot darbiniekiem algu izdzīvošanas pabalstu apmērā un pērkot paša izpriecei superdārgu auto.

Vienlīdzības politika manā uztverē ir komplekss risinājums. Pamatā jābūt indivīdu vienlīdzībai likuma priekšā, tiesiskums kā neapstrīdams morāls princips, par kuru ir nepieciešams consensus sabiedrībā. Valsts pārvaldes caurspīdīgums ir vēl viens morāls princips, kas ļoti lielā mērā palīdzētu mazināt sociālo plaisu – sabiedrībai skaidri jāredz un jāprot sekot tam, kam tiek plānota un kā tiek izlietota nodokļu maksātāju nauda. Šai informācijai jābūt uz sitiena pieejamai un viegli analizējamai.

Vēl viens princips ir nodokļu administrācijas un tiesībsargājošo institūciju kapacitātes nodrošināšanas prioritāte. Jā, kamēr puse Latvijas atrodas ēnā un nemaksā nodokļus, kamēr Latvijā atmazgā Krievijas un pašmāju bandītu naudu, kamēr pastāv privileģētās un nekontrolējamās zonas – ostas, pašvaldību un valsts uzņēmumi – kuras finansē politikas, mediju un pilsoņu demokrātisko brīvību nozagšanu, tikmēr Latvijai jābūt arī policejiskai valstij ar dzelžainu disciplīnu likumu izpildes nodrošināšanai demokrātiskās sabiedrības interesēs.

Es domāju, tiesiskums, vienlīdzība un stingri morālie principi būtu labākā garantija lienošā anschluss nepieļaušanai. Jā, un sabiedrības nacionālajai konsolidācijai, kas ir absolūti nepieciešama Latvijas sabiedrības inovātīvā potenciāla atbrīvošana.

Simts reizes laikam esmu par to jau esmu rakstījis...

Sandra Veinberga:

Es zinu, ka Latvijā ir arī krievi, kas ar lepnumu vicina Latvijas karogus. Ka ir krievi, kas negrib zaudēt tās priekšrocības, ko dod dzīve brīvā, drošā, sakārtotā, eiropeiskā un demokrātiskā valstī (..) Vai šādi krievi ar Latvijas karogiem rokās ir vēlēšanu uzvarētāju Saskaņas Centrs atbalstītāju rindās? Ja es tos redzēšu, tad man nebūs bail par Latvijas nākotni arī pēc Saeimas vēlēšanām nākošgad.
Šo es īsti nesapratu. Vai nu tu gribi dzīvot "brīvā (..) demokrātiskā valstī" vai nu tu balso par žuļikiem un blēžiem, kas gatavo valsti anschlussam ar kleptokrātisko režīmu, kas iemieso nebrīvību, nedrošību, nesakārtotību, anti-eiropeiskumu un anti-demokrātiju.

Anschluss kā pievienošanās “lielās zemes” antivērtībām

Kolpants:
Nebaidāties, autor, nekas liels un traģisks nenotiks, neviens nekur vairāk nebrauks un nebūs nekāda anšlusa.
Runājot par anschlussu, es nemaz nedomāju, ka kāds Latviju kā 1940. gadā fiziski pievienos Krievijai. Galu galā, kā pasaka paši Latvijas „kuratori” Kremlī, kleptokrātiem ir vajadzīgi savi trojas zirgi lielajā Eiropā, un Latvija lieliski šo lomu pildīs, lobējot un aizstāvot vienu vai otru blēdi šur tur. Ne par to ir runa.

Anschluss, vai apvērsums, ir pievienošanās tiem pašiem principiem, mērķiem, kultūrai, pasaules uzskatam, kā „lielajā zemē”. Pievienošanās tām pašām vērtībām, jeb drīzāk antivērtībām – kad ierēdņi drīkst notriekt grūtnieces uz gājēju pārejām, kad policisti drīkst izvarot bērnus, kad zagļi pie varas drīkst brīvi izrēķināties ar jebkuru, kas stāv viņiem ceļā, kad vara nekaunīgi un atklāti manipulē ar vēlēšanām un kļūst pilnīgi neatkarīga no sabiedrības, kad varas īpašnieku vienīgais mērķis ir varas saglabāšana un tāpēc tiek ierobežotas pilsoņa konstitucionālās tiesības un jūs esat tikai dubļi zem ierēdņa zābaka. Kad Ušakovs un viņa draugi kļūs neatkarīgi no jums, Saskaņas atbalstītāji, jūs sapratīsiet, ka ir noticis anschluss.

Šodien Ušakovs, pateicoties prāvam skaitam atbalstītāju, jau ir kļuvis neatkarīgs no opozīcijas Rīgas Domē. Tas ir pirmais solis. Zinot par viņa iespējamiem sakariem ar Latvijai nevisai draudzīgiem finanšu avotiem, apmēram iedomājoties par viņa metodēm sadarbībā ar kontrolētajiem medijiem un to morālo pusi, zinot arī to, kāda reputācija un morālā stāja ir viņa partijas biedriem un tuvākajiem kolēģiem, man nav pārliecības, ka Ušakovam un viņa komandai pietiks morālo principu pretoties „lielās zemes” antivērtību valdzinājumam.