Skaidri redzu, ka Rīgā, kur dzīvo vismaz oficiāli trešdaļa Latvijas iedzīvotāju, vietējā vara ir vistālāk no iedzīvotāja, pašvaldības pakalpojumu apmaksātāja un saņēmēja. Vistālāk nozīmē, ka Rīgas nodokļu maksātājam ir vismazāk teikšanas par savas pašvaldības pārvaldīšanu, politiku, prioritātēm, projektiem utt. salīdzinot ar jebkuru citu pašvaldību Latvijā.
Tas ir pilnīgi nepareizi. Tas atsvešina rīdziniekus no savas pašvaldības, nodala no tiem, kas pašvaldības domē tiek ievēlēts patiesībā ar mazākuma balsojumu. Iedzīvotāju attālums no varas neizbēgami vājina kontroli, vājina interesi par to, ko cilvēks nejūt spēku ietekmēt un izkontrolēt. Tas izolē pie varas nokļuvušos cilvēkus un ļauj tiem rīkoties pēc savām privātajām interesēm.
Liela pašvaldība ir liels budžets. Rīgas budžets 2013. gadā ir 466 miljoni latu, kas deviņas reizes lielāks par Daugavpils budžetu, desmit reizes par Jelgavas un divpadsmit reizes lielāks par Liepājas vai Ventspils budžetu. Viena pašvaldība pārvalda budžetu, kas tikai desmit reizes mazāks par valsts budžetu. Naudas pievilcība, cīnoties par varu Rīgā, motivācija kontrolēt milzīgā kumosa sadali ir salīdzināma tikai ar cīņu par varu valstī.
Valsti samazināt nevar, tātad nevar mazināt līdzekļu pārvaldīšanas pievilcību valsts līmenī. Bet var samazināt līdzekļu pārvaldīšanas pievilcību pašvaldībā, Rīgā. Ja ir iespējas mazinās politiskās cīņas slimīgās puses, tas jādara obligāti. Pusmiljarda latu lielie resursi nevar nevilināt mafiozo, blēžus, žuļiku un zagļu ‘partijas’, ārvalstu spiegus. Mūsu nekontrolētajā, jau tā pārcentralizētajā sistēmā viņi turpina centralizēt un tiecas pie vēl lielākiem kumosiem, ko būs vēl grūtāk kontrolēt.
Tātad mani argumenti par labu Rīgas pašvaldības decentralizācijai ir nepietiekamā demokrātija un milzīgo resursu koncentrācija vienās rokās, ko var – tātad vajag – ierobežot.
Es uzskatu, ka ir nepieciešams pētījums par to, kāds pašvaldības izmērs, iedzīvotāju skaita un blīvuma ziņā, ir optimāls. Skaidrs, ka ir jāņem vēra infrastruktūras attīstība, lietojamība, iedzīvotāju mobilitāte un vairāki citi socioloģiski un ekonomiski aspekti.
Skaidrs, ka Rīga ir vienots organisms ar vienotu transporta sistēmu un citu infrastruktūru. Taču ne šim faktam jāstāv demokrātijai ceļā, ne demokrātijai jābūt par šķērsli infrastruktūras izmantošanai un attīstībai. Galu galā Lielrīgā, lielajā Rīgas aglomerācijā, kurā ietilpst visas kaimiņpašvaldības, pašvaldību robežas neierobežo ne cilvēku mobilitāti, ne infrastruktūras izmantošanu. Noteikti var atrast optimālas formas saimnieciskai darbībai, tādas, kā vairāku pašvaldību dibināti transporta, ūdens piegādes, notekūdeņu apsaimniekošanas un citi uzņēmumi. Var izveidot arī Galvaspilsētas reģiona pārvaldi, kur pašvaldības deleģētu savus pārstāvjus, ar ierobežotu budžetu tikai noteiktu funkciju pārraudzīšanai, ja pašvaldības nespēj vienoties citādi.
Ļoti iespējams, ka jāpārskata Latvijas normatīvie akti saistībā ar pašvaldību finansēšanu, funkcionēšanu, tiesībām un iedzīvotāju ietekmes iespējām uz pašvaldībā pieņemamajiem lēmumiem. Demokrātija ir indivīda spēja ietekmēt lēmumu pieņemšanu attiecīgajā līmenī. Rīgā šī iespēja ir acīmredzami apgrūtināta.
Protams, to neatvieglojam mēs sev pašiem, jo ļoti gausi un negribīgi veidojam savas interešu organizācijas, organizējamies pilsoniskā sabiedrībā, lai kontrolētu varu. Esam neizglītoti un mūsu sabiedriskā apziņa nebūt nav nedemokrātiska. Bet tas nenozīmē, ka mūsu demokrātija ir jāierobežo, jāsamazina mūsu pārstāvju skaitu pašvaldības (slikta ideja, manuprāt), jāliedz mums iespēja mācīties un psicholoģiski gūt apetīti ietekmēt savu vidi, tuvāko vidi, vidi savā apkaimē. Daudz lielāks skaits cilvēku ieinteresēsies pašvaldībā, ja sajutīs iespēju ietekmēt.