Profesionālisms nebūt nenozīmē mācēt pārdoties – ne par augstu, ne par katru, ne par kādu cenu. Profesionālisms nozīmē būt kompetentam un pārdot savu kompetenci. Kompetence – medijos, politikā, izglītībā, medicīnā, visur, kur profesionāļa tiešais darbības objekts ir cilvēks, – ir arī ētika. Ja kāds uzskata, ka viņa kompetencē ietilpst pieņemt pasūtījumus melot cilvēkiem, masažēt patiesību, – tātad, ja cilvēkam ir problēmas ar ētiku, es uzskatu, ka šis cilvēks nav profesionālis.

Lasu, ka Ivars Belte, kuru ieceļ par Latvijas Televīzijas vadītāju, esot labs profesionālis. Neko par Ivaru Belti nezinu, izņemot to, ka viņš, vadot Pirmo Baltijas Kanālu, vietējo krievu smadzeņu überskalotāju, bija saņēmis e-pastus no Nila Ušakova un ka neredz tajā nekādu problēmu. Nav grūti iedomāties, ka neredzēs arī jaunajā amatā.

Varbūt es maldos, uzskatot, ka ētikai ir tiešs sakars ar tādu lietu kā patriotisms. Patriotisms asociējas ar plīvojošiem karogiem, himnām, pacēlumu, kaut ko oficiozu un liekulīgu. To pārāk bieži lieto tās pašas smadzeņu skalošanas nolūkos. Tāpēc es reti lietoju šo vārdu. Es runāju nevis par idolu vai simbolu patriotismu, bet par to ētisko – par cilvēkiem. Patriotisms ir spēja atcerēties savu tā teikt zemi, savu tā teikt sabiedrību – patiesībā savas zemes un savas sabiedrības cilvēkus – brīdī, kad ir jāpieņem kāds svarīgs lēmums. Piemēram, masažēt vai nemasažēt patiesību ziņu pārraidē.

Es laužu galvu, kas ir noticis ar šo spēju. It kā ir kompetence, zināšanas, laba izglītība, bet tāds iespaids, ka nav nekādas saiknes ar šo vietu, apkārtējiem cilvēkiem, nu, ar to lielo, abstrakto Latviju. Bet kas, pasakiet, atturētu šo profesionāli no patiesības masažēšanas pēc pa e-pastu saņemtā pasūtījuma? Nekas! Nekas, ja viņam dziļi nospļauties par šiem savas tā teikt zemes cilvēkiem, ja viņam nav ne kripatiņas cieņas pret šiem cilvēkiem. Tad viņam nav ne kripatiņas cieņas pret to savu izdaudzināto dzimteni, jo dzimtene bez cilvēkiem nav nekas. Dzimtene ir cilvēki, viņu bēdas, viņu muļķības, viņu tumsonība un viņu nākotne.

Nekas viņu neatturēs no pārdošanās. Nekas arī neattur. Un patiesības masažēšana, televīzija ir tikai viens sīks piemērs. Profesionālajā darbībā, politikā un laikam jebkurā sfērā nekad nav tā, ka cilvēku uz rīcību motivē tikai nauda. Cilvēks nav dresēts pērtiķis cirkā. Cilvēks ir sarežģītāks. Arī žurnālistam vienmēr ir izvēle, būt vai nebūt par prostitūtu.

Pēc vakardienas šoka no SAB par to, ka Krievijas un Baltkrievijas izlūkdienesti Latvijā saimnieko kā savā dārziņā, pērkot žurnālistus, viedokļu līderus, NVO un politiskas partijas, šodien saņēmu jaunu šoku no Igaunijas. Tallinā notika Postimees viedokļu līderu pusdienas. Tajās piedalījās bijušais Eesti Energia vadītājs un tagadējais viceprezidents vienā no starptautiskajām finanšu organizācijām Gunnar Okk. Tas mani pārsteidza. Igaunijā (un jāsaka, Somijā) Gunnaram Okkam ir nevainojama – sava sektora eksperta, zinoša un pieredzējuša cilvēka, viena no viedokļu līderiem Igaunijas uzņēmēju vidē – reputācija. Šajā pasākumā viņš runāja par igauniskumu.

Kas tajā tik pārsteidzošs? No igauņu viedokļa nekas, no somu viedokļa nekas, no citu ziemeļvalstu viedokļa nekas. Jo pats par sevi ir skaidrs, ka nopietns, liels viedokļu līderis ir patriots. Pats par sevi ir skaidrs, ka igauniskums (somiskums, etc.) – tas ir nopietni, jo vienojošās vērtības ir vērtības ne tikai skolas mācību grāmatās, ne tikai valsts prezidenta runā, ne tikai balsu zvejotāju populistu retorikā. Tās ir vērtības arī biznesā, enerģētikā, attiecībās ar citām valstīm, jebkurā jomā jebkuram cilvēkam. Svarīgi, nopietni, jo bez tām nebūs nekādas sabiedrības, nekāda biznesa un nekādas ekonomikas.

Bez tām nebūs nekādas sabiedriskās televīzijas. Es laužu galvu, kāpēc tas šķiet tik pārsteidzošs no latviešu viedokļa? Kas iemācīja latviešiem izturēties pret savas dzimtenes cilvēkiem, pret sevi ar tādu necieņu?