Nepilnvērtīgo vergu impērijas sabrukuma apstākļos vinnē tas, kurš vistālāk distancējas no mirstošās kultūras un tās agonijas. Latvijas un Igaunijas pieredzes salīdzināšana to pierāda. Ideālākais būtu protams visiem vienlaikus aizmirst krievu valodu un vairs nekad neskatīties Krievijas tv. Bet tas nav iespējams.
Ja nav iespējams arī izolēt jaunākās paaudzes no mirstošās sovjetu kultūras un "morāles" ietekmes - jā, arī no mūsu pašu pieredzes, jo esam jau uz mūžu inficēti ar sovjetu AIDS - sūtot bērnus uz ārzemēm mācīties, strādāt un dzīvot, mācīties dzīvot kā normāli cilvēki, tad Latvija turpinās buksēt sovjetu mēslos tās pašas mentālās impērijas ietvaros kopā ar Krieviju, Baltkrieviju, Ukrainu, Kazahstānu, Azerbaidžānu, etc. vēl simts gadu, buksēt, pūt un nīkt un nīst sevi un visu pasauli.
Latvijas jaunatnes masveida emigrācija patiesībā ir dieva dāvana. Šodienas – jeb drīzāk vakardienas – Latvijai, nevarīgai, zaglīgai, egoistiskai, pārkrievoti sovjetizētai, ar upura mentalitāti ir „jānoasiņo”, jābeidzas, jābrauc masveidā mācīties, lai izārstētu savu verdzisko padomisko AIDS. Citādi tā sevi izārstēt nevarēs. Varbūt tas ir pat vienīgais kaut cik praktiski izpildāms veids, kā saglabāt Latviju sirdīs, lai vienudien atgrieztos un atjaunotu sabiedrību un valsti.
Pat ja nebūtu pret latviskās valsts ideju, pret demokrātiju un pilsoņu pašorganizāciju vērstās propagandas kara Kremļa kontrolētajos medijos, Latvijas sabiedrības, neatkarīgi no dzimtās valodas, nedistancēšanās no mirstošās kultūras nodara milzīgu kaitējumu Latvijas sabiedrības, valsts un ekonomikas spējai attīstīties un modernizēties.
Igaunija apzināti visu laiku distancējusies no mirstošās kultūras ietekmes - galvenokārt, norobežojoties no krievu valodas lietošanas ikdienā kā primārā ietekmēšanas kanāla, - un, pateicoties šai kultivējamajai distancei, saglabājusi intelektuālo spēku, kas sagatavoja sabiedrību modernizācijai un stimulēja masveida vislabāk organizēto valstu paraugu akceptēšanu par modeli, uz ko tiekties un ar ko sevi identificēt.
Tā, šķiet, ir galvenā atšķirība starp Igauniju un Latviju. Igaunijā pastāv sabiedrisks consensus par distancēšanos no mirstošās kultūras un par šīs kultūras mīnuszīmi savas sabiedrības nākotnei. Consensus nosaka skaidrus "spēles noteikumus" tiem, kas vēlas tam pievienoties, adoptējot igauniskumu, līdz ar to nevajadzīgi nemarginalizējot tos, kam igauniskā identitāte nav iedzimta.
Latvijā šādas izpratnes nav. Un epizodiskie mēģinājumi ierosināt tādu domāšanu – pārlieku emocionāli, bez skaidri noformulēta politiskā piedāvājuma un bez sabiedrības atbalsta – līdz šim tikai bremzējuši sabiedrības konsolidāciju. Latvijas sabiedrība nav panākusi consensus par latviskumu.
Pēdējā iniciatīva iemūžināt latviskuma etnisko ekskluzivitāti – "valstsnācijas" formā – likumos sabiedrības dziļās sašķeltības apstākļos iedzen latviešus dziļāk izrakumos un liecina par to, ka intelektuālos centienus pārliecinoši nomaina tas, ko varētu nosaukt pogrom thinking, lai gan, es ceru, šīs domāšanas potenciāls nekad netiks īstenots. Praksē "valstsnācijas" domāšanas, jeb pogrom thinking, uzvara ir Saskaņas sponsoru un mentoru uzvara, chauvinisma un protofašisma utu – mirstošās impērijas kultūras – uzvara. Rezultātā tiek marginalizēta arī pati "valstsnācija".
Šodienas Latviju nekas labs nākotnē negaida. Latvijai priekšā stāv Saskaņas uzvara Saeimas vēlēšanās. Saskaņas uzvara būs kronis pēdējiem 25 gadiem, savtīgumam, korupcijai, apātijai, tam, ka Latvija palika visus šos gadus uzticīga mirstošajai kultūrai. Vēlēšanas jau tagad var uzskatīt par tiešā vai pārnestā nozīmē nozagtām, jo uzvarēs, ja ne Kremļa zagļu un žuļiku algotņi un spiegi, tad avantūristi, populisti un blēži, spēlējot uz amorālā protofašistiskā sentimenta viļņa lumpenizētajā sabiedrībā. Saskaņas uzvara varētu izrādīties pēdējā vai vismaz ļoti gara un bieza nagla Latvijas sabiedrības un valsts galvā un zārkā.
Man liekas, tikai brīnums var to novērst. Šodienas Latvija, Latvijas sovjetu sabiedrība nav spējīga pretoties saviem protofašistiskajiem instinktiem nobalsot par savām vecajām utīm, par mirstošās impērijas kultūru, par nepilnvērtības eksistenciālo pārmantojamību - par Saskaņu un NA.
Tāpēc izolēt savus bērnus no šīs lipīgās slimības, izolēt viņus no krievu valsodas ietekmes, no savām slimīgām sovjetiskām naida pilnām pārdomām, atbrīvot viņus no nepilnvērtības nastas ir labākais, ko mēs varam izdarīt savu bērnu labā. Ir jānovelk bezkompromisa robeža starp vakardienas Latviju un rītdienas Latviju.