 |
| Inguna Sudraba. Avots: LETA |
Jāsaka, ka pirms trim gadiem, kad viss apmēram sākās, man šķita, ka Sudraba varētu dot impulsu reformatoriem, kas jau tolaik pamatīgi sēdēja uz PM Dombrovska reitinga naglas (šeit). Sudraba man likās tik spēcīgs kandidāts, ka es aicināju pieprasīt neiespējamo – atbildību, patriotismu un moderno domāšanu politikā. Nu, beidzot taču bija parādījies kandidāts. Vai es pieprasītu to šodien?
Tagad mērot Latvijas veikumu pēdējos gados, var droši teikt, ka izvēle par labu Dombrovskim bija pareiza. Latvijas ekonomika restrukturizējusies un eksportē, tātad ražo, ir konkurētspējīga un dzīvo atbilstoši nopelnītajam. Jā, liels bezdarbs, zemi ienākumi, bet spēles noteikumi ir skaidri – neslinko un būs tev laime. Dombrovskim līdzās vienmēr ir bijusi komanda, kas acīmredzami nodrošināja iecerētā īstenošanu – ko nevar noliegt, iecerētais ir ticis īstenots, kaut arī ne pilnā apjomā.
Tas nozīmē vismaz divas lietas. (1) Iecerētais – euro, budžeta dzelžainā disciplīna, ēnu ekonomikas apkarošanas, valsts pārvaldes reformēšana, RP reformu idejas izglītībā – jāmaterializē līdz galam. (2) Jāturpina šis pats kurss pēc iespējas ilgāk. Vismaz. Es gan iesāktu vēl tam klāt dažas citas reformas sen nobriedušo problēmu risināšanai, bet ne par to tagad ir runa.
Vai Sudraba var pavilkt tos divus punktus? Neatceros, vai viņa kaut ko būtu teikusi par Dombrovska soļiem izvedot Latviju no krīzes. It kā valsts amatpersonai, valsts kontrolierei, nepieklājas brīvdomīgi vērtēt valdības politisko darbību. Varbūt, tāpēc viņa atturas personīgi vērtēt arī Rīgas Domes izšķērdību, ha?
Ok, bet par euro viņa taču izteikusies – ka tā ieviešana ir daļas Latvijas suverenitātes nodošana un kā par euro ir jārīko referendums. Ar kādu pamatojumu? Lūk:
„Neatkarības gadu sākumā Dievs deva mums svētību un brīvību, bet mēs aizgājām šķērsām, izvēloties par savu dievību zelta teļu. Tagad redzam, ka to pašu atkārto vara. Politiķi šo ceļu uzspiež tautai, neprasot tās gribu. Tas nav pareizi. Lēmums par eiro ieviešanu noteikti ir jānodod tautas nobalsošanai.” (šeit)
Vispār es iesaku šo interviju Neatkarīgajā Rīta Avīzē tiem, kas vēlas zināt, kā Sudrabas kundze izprot Latvijas problēmu būtību, to cēloņus un kā redz risināšanas modeļus. Man šķiet, Inguna Sudraba jutusies un runājusi pietiekami brīvi domubiedru pulkā.
Es, izlasot, secinu, ka tā izpratne ir diezgan vāja un redzējums paviršs. Neskatoties uz milzīgo zināšanu un informācijas apjomu, kas Sudrabas kundzei ir bijis pieejams pēc viņas darba pienākumiem un pēc vairāku gadu mentālās stimulācijas, ko nevarēja neveicināt biežas intervijas medijos.
Spriežot pēc viņas pārliecības, Sudraba, ja viņa ies Latvijas politikā, ies dalīt, nevis vienot. Viņa ies dalīt cilvēkus pareizajos un nepareizajos. Tieši to un neko citu viņa deklarē kā savu kredo un nekādas citas programmas Sudrabai nav.Un es domāju, vienīgais, par ko Sudrabas kundze varētu vēl nebūt pilnīgi droša, mīņājoties pie politikas durvīm, ir pieņemt vai nepieņemt Kremļa kuratoru vai arī kādu vietējo mafiozo piedāvājumu.
Salašņu internacionāle
Sudrabas vienīgi iespējamais politisks projekts varētu būt kreisi konservatīva – lumpenu, salašņu, protofašistu, konspirologu, visādu ļevaku, antiglobālistu un pat anarchistu – kustība, kas varētu uzsūkt lielu daļas pelēcības un visus tos, kas meklē vienšūnainas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem. Pie Sudrabas uz īsu brīdi varētu aiziet pietiekami liels skaits ZZS vēlētāju, latvieši, kas balso par Saskaņu, tie, kas pārpratuma pēc balsoja par Reformu partiju, ievērojama daļa vislatviešu vēlētāju un, ļoti iespējams, bijušās Pilsoniskās savienībaskodolvēlētājs. Aizies arī daži krievi, īpaši no tiem, kas kādreiz balsoja par Bitēm un tagad būtu gatavi balsot par Lindermani.
Teorētiski tā ir milzīga masa. Teorētiski tai varētu būt labas izredzes kļūt par salašņu internacionāli, jo tai visticamāk nebūs ļoti raksturīga rusofobiskā retorika. Tās vietā salašņu internacionāle izmantos pret intelektuāļiem, Rietumiem un demokrātiju vērstu retoriku.
Taču Sudrabai, kurai, šķiet, piemīt refleksija, visticamāk nepietiks charismas un līdera dotību, lai noturēties protofašistu kustības galvgalī. Viņai, iespējams, ļoti drīz būs jāaiziet, vai jāpiekrīt kādai simboliskai lomai. Taču tas ir atkarīgs no projekta nopietnības. Ja tas būs kārtējais „polittechnoloģisks” sacerējums, bez reālu intelektuālo idejisko līderu, bez ideoloģijas, tajā nebūs dzīves, organizācijas un disciplīnas, un tas ļoti ātri sāks drupināties.
Runājot par pašu protofašistu kustību, tā, protams, ir iespējama un, kā jau teicu, tai ir visai plaša sociālā bāze Latvijā, praktiski tā pati, kas balsoja par viena sasaukuma veidojumiem – Siegeristu, Saimnieku, Vienības p. Un tāpat kā priekšgājējas, arī Sudrabas partija nomirs vēl pirms tās Saeimas sasaukums būs iztecējis.
Vai tāda Sudrabas partija var nodarīt daudz ļaunā? Tā kā pašai Sudrabai, šķiet, nav kaut cik praktiski realizējamu ideju – varbūt, izņemot abortu un homoseksualitātes aizliegšanu un, varbūt, vēl pāris citu tumsonīgu jauninājumu ieviešanu mūsu dzīvē –, viņas partijai diez vai būs vērā ņemams viedoklis par ekonomiku, ārpolitiku, izglītību, etc. Protofašistu kustības misija būs nodot varu Saskaņai.
Vara Saskaņai
Šī pavērsiena sekas Latvijas politikā varētu būt gana dramatiskas. Es nedomāju, ka Saskaņa uzreiz sāks likvidēt Latvijas neatkarību un pievienot Latviju Krievijai vai kaut kādai Eirāzijas muitas savienībai. Tas, kas varētu notikt ar Latviju, visticamāk, atgādinās to, kas noticis vai notiek citās Austrumeiropas valstīs, kur pie varas nonākuši populisti. Liela nestabilitāte politikā, nervozitāte sabiedrība, stagnējoša ekonomika, liels ārējais parāds, augsts budžeta deficīts, investoru aiziešana…
Viens ļoti labs piemērs ir Ungārija, kura patiesībā ir viens no smagākajiem Eiropas slimniekiem. W-tipa recesija, ārējais parāds 80% no IKP, atkarība no IMF un Eiropas Komisijas kredītiem, augošs bezdarbs, regulāras masu demonstrācijas, radikāļu grupu aktivizēšanās. Un, protams, protams, politiskā korupcija un politiķu blēdības – prezidents Pal Schmitt, valdošās partijas FIDESZ pārstāvis, demisionēja 2012. gadā, kad atklājās, ka viņam ir viltots doktora grāds. Saspringtās attiecības ar IMF un Briseli gan glābšanas kredītu nosacījumu dēļ, gan – ar Briseli – tādu politisku jauninājumu dēļ, kā grozījumi vēlēšanu likumā par labu valdošajai partijai un likums, kas ievieš kontroli pār medijiem.
Danske Bank situāciju Ungārijas ekonomikā – un faktiski politikā – raksturo šādi:
"Over the past decade, the Hungarian economy has repeatedly disappointed. At the ‘core’ of Hungary’s problems are a dysfunctional political system and currently a government that is extremely hostile to foreign investors. The result has been that the economy has basically seen no growth for than six years." (šeit)How would you like that in Latvia? Ungārija saslimst arvien vairāk. Ja nemaldos, Sudrabas kundzes tuvākie sabiedrotie norāda tieši uz Ungāriju kā paraugu, no kura Latvijai ir jāmācās. Pameklējiet internetā pēc atsēgvārdiem „Eva Lūse” un „Ungārija” :-)
Es teiktu, Latvija ir bijusi Ungārijas antipods, un tāpēc, Latvijai ar visiem bail-out kredītiem ir zem 40% ārējais parāds, bijusi V-tipa IKP kritums (tiesa, ļoti dziļš) un tagad ir 5% IKP pieaugums, plus visticamāk jau no nākamā gada būs euro. Tāpēc ir skaidrs, ka „Ungārijas modeļa” antipodam Latvijai jāpaliek, ja mēs gribam, lai Latvija turpinātu atveseļoties.
Es domāju, būtu labāk, ja Sudrabas kundze turētos pēc iespējas tālāk no politikas, ja mēs gribam, lai Latvija turpinātu atveseļoties.