Vai demokrātija ir vairākuma vara? Galu galā techniski jā, izpaužas tā tieši, kā vairākuma vara. Un tieši tā to izprot daži, daudzi, to nevar noliegt, vai arī izliekas un traktē tie, daži vai daudzi, kas šo demokrātijas technisko nepilnību, ierobežojumu ekspluatē savā antidemokrātiskajā demagoģijā.

Putinam viņa Putinijā kopā ar "blēžu un krāpnieku partiju", kā Jedinaja Rossija arvien biežāk sauc Krievijas publiskajā telpā, esot aizmakoņu augstie (uzticības??) reitingi. Par blēžiem balso pāri par 100% kaut kur Ziemeļkaukazā. Par Lukašenku un viņa kolapsējošo barbie-home ekonomiku balso, kā viņš pats apgalvo, kādi 80% laimīgo baltkrievu. Par kādu Turkmenbashi, Karimovu vai Nazarbajevu arī kādi 99,95% balso attiecīgajās „stānās”. Vai tā ir demokrātija?

Nē, tā nav demokrātija. Pat ja šajās neapšaubāmi falsificētajās, jeb nozagtajās, vēlēšanās par saviem sultāniem tik tiešām balso vairākums. Pirmkārt, neviens nevar apgalvot, ka vairākums balso, tāpēc ka uzticas. Jānotiek masveida prātu aptumšumam, lai cilvēki tiešām uzticētos blēdim.

Otrkārt, ja cilvēki ir spiesti balsot par kādu, neuzticoties viņam, tas nozīmē tikai vienu – politiskās konkurences neesamību. Modernajā sabiedrībā, kas ir gan Krievija, gan Baltkrievija, gan Latvija, politiskā konkurence attīstās dabiski, ja to kāds apzināti neierobežo.

Krievijā un Baltkrievijā notiek vistiešākā varas uzurpatoru varas resursu ļaunprātīgā izmantošana ar mērķi nomākt politisko konkurenci. Abas sabiedrības ir klasisks upuru piemērs, kad upuris, upuru vairākums, ir spiests balsot par diktatoru, atbalstīt blēdi, jo it kā nav citas izvēles, „nav par ko balsot”. „Nav”, jo konkurentus izspiež no publiskās telpas, viņu partijas nereģistrē un neļauj tuvoties televīzijai un citiem populāriem medijiem. Ja tevis nav medijos, tevis nav vispār. Kāds tam sakars ar demokrātiju? Kā var uzskatīt par leģitīmu upura atbalstu savam izvarotājam?

Politiskās konkurences ierobežošana notiek arī Latvijā. Es par to esmu izteicies sakarā ar Vienotības izveidi. Protams, Vienotība nemēģina ierobežot konkurenci kā tādu, bet partiju tautasfrontizācijas sekas ir tieši tādas. Ir jāmeklē veidi, kā paplašināt demokrātiju, kā vairot uzticību demokrātijas institūtiem, nevis kā saspiesties vienā izrakumā.

Latvijas gadījumā konkurences ierobežošana kaut vai vienā flangā – Vienotības gadījums – noved līdz sabiedrības polarizācijai, vēl lielākai polarizācijai. Ja Latvijas sabiedrības nekad nav bijusi vienota un vienmēr šķēlusies pēc vairākiem kritērijiem, tai skaitā formālā etniskā, tad Vienotības „sponsorētā” konkurences apsīkšana nostāda Latvijas pilsoni dilemmas priekšā – vai nu esi par latviešiem un pret krieviem, vai nu tu esi par krieviem un pret latviešiem. Voilà, Saskaņas burbulis vinnē. Vinnē populisms, bezatbildība un rezultātā – tas pats Latvijas politikas īpašnieks, Izvarotāja kungs.

Bet Latvijas sabiedrības intereses, Latvijā dzīvojošo indivīdu intereses un cerības ir daudz jo daudz sarežģītākas un niansētākas par šo primitīvismu, ko mums piedāvā tautasfrontizācijas virzītāji.

Vienotība tā redz savas izdzīvošanas iespējas politikā. Es redzu demokrātijas attīstību Latvija caur demokrātisku partiju stiprināšanos, ētiku kā galveno principu politikā, ciešu sadarbību starp politiskām partijām un pilsonisko sabiedrību, esošā intelektuālā potenciāla piesaisti, iesaistīšanu un iesaistīšanos. Un es, diemžēl, redzu, ka tās ir divas atšķirīgas perspektīvas.

Nesen citēju Krievijas sociologu Borisu Dubinu, kas arī pēta savas valsts sabiedrības viedokļus par vietējās politikas īpašniekiem: mums ir darīšana ar vairākumu, nevis ar sabiedrību. Vairākums nav sabiedrība. Vairākuma viedoklis – bailes un verdziskums nelikumības, kampēju muskuļu un nekaunības priekšā – nav sabiedrības viedoklis. Šāda te vairākuma viedoklis nav sabiedrības interesēs. Tas ir pret sabiedrības interesēm.

Vēlreiz: vairākuma viedoklis nav nekāda demokrātija. Vairākuma „diktatūra” ir tās bandas diktatūra, kura atņēma šim vairākumam iespēju izvēlēties. Ja vairākuma balsošanas rezultātā pie varas atnāk izvarotājs – klasiski, protams Hitlers, bet par mūsdienīgākiem piemēriem augstāk tekstā –, tā vienmēr ir upuru balsošana. Tā nav demokrātija, un tāpēc nevar leģitimizēt „demokrātiski” varu uzurpējošo blēdi.

Šajā sakarā bija diskusija uz Ir.lv pēc ieraksta Lustrāciju! Lustrāciju! Pārpostoju:

Komentētājs andzs:
Manuprāt,šis raksts ir izteikti nepārdomāts. Aizliegt, ierobežot..utt Latvijas Republikas pilsoņu pamattiesības tikai tamdēļ, ka citi Latvijas pilsoņi ir viņus ievēlējuši kā savus tiešos priekšstāvjus ??? Jūs noliedziet Latvijas pilsoņu gribu kas pausta vēlēšanās ?
Lieta ir tāda, ka noziegumus parasti aizliedz un noziegumu pastrādāšanas iespējamību ierobežo.

Latvijas pilsoņi ievēl savus pārstāvjus sevi pārstāvēt, nevis nodarboties ar valsts izzagšanu un valsts izzadzēju apkalpošanu. Tātad ja ievēlētie pilsoņu pārstāvji nevis godīgi pārstāv, bet pastrādā manis minētos noziegumus pret saviem vēlētājiem un valsti vairāku Saeimas sasaukumu laikā, tie ir jāsoda.

Latvijas pilsoņu tiešā atbildība ir nebūt lēti ietekmējamiem auniem un vērtēt savu "pārstāvju" rīcību. Nu kaut vai tā, kā to daru es. Lēti ietekmējamie auni nav pelnījuši būt par pilsoņiem. Bet te tālāk par paša vērtējumiem neviens iet nedrīkst.

Ierobežot krāpnieku bandu darbību ir katra pilsoņa un demokrātiskās valsts tiesības un pienākums.

Komentētājs FED-2 reaģējot uz manu repliku:
"Lēti ietekmējamie auni nav pelnījuši būt par pilsoņiem". Hmm. Vispār jau katrs cilvēks ir ietekmējams, tātad kritērijs, jūsuprāt ir cena - lēti vai dārgi. Jautājums - kurš izdos Ietekmju Cenrādi iedzīvotāju tapšanai par pilsoņiem?
Jūs piekasāties vārdiem, kas nav labs diskusijas pamats. Diemžēl, Jūsu jautājums par cenrādi sarunā ar mani ir pilnīgi nevietā. Ja Jūs gribat diskutēt par jēgu, Jums nav nekāda pamata pārmest man nekaunīgu attieksmi vai cinismu attiecībā uz indivīda tiesībām un demokrātijas vērtībām.

Ja vienlīdzība ir princips, kam es svēti ticu, kā katra indivīda dabas (vai dieva ja vēlaties, nav starpības, jo runa ir par saprātīgā cilvēka izgudrojumu humānismu) dotajām tiesībām, tad tas, kā katrs, būdams vienlīdzīgs ar pārējiem, savas tiesības un iespējas izmanto, ir uz katra sirdsapziņas, jeb ir katra individuālā atbildība. Un jā, es gan esmu ļoti kritisks par auniem, kas iznieko viņiem doto izvēles brīvību, vēlēšanās atbalstot izvarotājus. Un man uz to ir tiesības, jo tie, kas pateicoties aunu idiotismam nāk pie varas, izvaro visu Latviju, kur dzīvo ne tikai auni.

Vārdiem "lēti ietekmējams" nav nekādas monetāras konotācijas, ko no konteksta ir viegli saprast. Ietekmējams ir ikkatrs, jep, taisnība. Bet ja uz pleciem ir galva un tajā smadzenes un vēl nedaudz izglītības, un vēl nedaudz gaumes, un vēl nedaudz intereses par apkārtējo pasauli, un vēl neslikti, ja ģimenē ticis iepotēta cieņa pret godprātību, - tad gan var izvēlēties, no kā tieši vēlies ietekmēties, no kādiem piemēriem, ko lasīt, kam sekot. Visa izglītība ir viens milzīgs ietekmēšanas process.

Ja nekā tāda, ko es tikko uzskaitīju nav, tad laikam nav arī īpašas izvēles, kā pierāda prakse. Tad jāietekmējas no tiem, kuru loģiku saprast ir vieglāk, - no līdzīgajiem, līdzīgi ciniskiem, līdzīgi zemiskiem, zaglīgiem, savtīgiem, un kas gūst acīmredzamus panākumus juku laikos, būdami vēl ciniskāki, vēl zemiskāki, zaglīgāki, savtīgāki, viltīgāki.

Ir loģiski, ka mans vērtējums ir kritisks, bet turpat es arī apstājos, jo nevienam, ne indivīdam, ne institūtam nav tiesību kādam atņemt pilsoņa tiesības.

Latvijā tas vienreiz ir noticis, kad pilsoņa tiesības tika atņemtas vienai ārkārtīgi lielai sabiedrības grupai - jā, es tā traktēju t.s. "pilsoņu kopas atjaunošanu" 1991. gadā, -, kura negatīvās sekas uz politisko (nācijas konsolidēšanās) un ekonomisko attīstību Latvijas sabiedrība izjūt un vēl ilgi jutīs. Tāpēc es neaicinu nevienu sodīt ar pilsoņa tiesību atņemšanu par to nemākulīgo izmantošanu.

Cilvēki ir jāizglīto, jāmotivē izglītoties, jāpromotē pozitīvā pieredze, pozitīvie tēli, piemēri, kam sekot, no kā mācīties.

Kam tas jādara? Tiem, kas vēlas būt valsts elite. Līderiem jābūt saprātīgākiem, izglītotākiem, iecietīgākiem, gudrākiem par tiem, ko viņi uzrunā.

Skaidrs, ka ne Lembergs ar savu ZZS, ne Šle/Šķe komandas, ne protams Saskaņa nav labāki par savu tumsonīgo vēlētāju.

Skaidrs, ka viņi nevis kādu uz kaut kurieni vada un parāda piemēru, kā jārīkojas, bet vienkārši ekspluatē sava tumsonīgā vēlētāja tumsonību, to aunu aunismu.

Skaidrs, ka ja ne viņi, vienmēr mūsu nenobriedušās politiskās kultūras skābajā vidē atradīsies kāds blēdis, kas nevilcinātos izmantot nepilnīgo pilsoņu katastrofālo nevēlēšanos mācīties no pašu kļūdām.