Protesti Tahrir laukumā Kairā. Otrdiena, 2011. gada 1. februārī, pievakare. Autors: CBC News



Tas, kas tagad izvēršas plašumā Kairā, ir bez precedenta. Ēģiptes galvaspilsētas centrālajā Tahrir laukuma sapulcējušies, pēc dažām aplēsēm, līdz pat miljonam cilvēku, pieprasot prezidenta Mubaraka tūlītējo demisiju.

Jābūt aklam, lai neredzētu ārkārtīgi vienkāršu patiesību gan notikumos gan Tunisijā un Ēģiptē (un mazākā mērogā Jemenā, Jordānijā, Sīrijā, Alžīrā), gan
Baltkrievijā un Krievijā. Šī patiesība ir, ka neviens diktators, neviens autoritārs režīms nerisina savas valsts grūtības – mazattīstīto ekonomiku, nabadzību un plaisu starp sabiedrību un valsti.

Jābūt aklam, lai neredzētu, ka diktatūra nav spējīga uz politisko problēmu risināšanu, tāpēc ka jebkura diktatūra pēc definīcijas ir nestabila. Diktators var nosēdēt 30 gadus kā Ēģiptē, 23 kā Tunisijā, 17 kā Baltkrievijā vai 11 kā Krievijā, var izskaust visu opozīciju, brīvo presi un politisko konkurenci, var ik pēc četriem sešiem gadiem „uzvarēt” savu tautu „vēlēšanās”, bet visus šos gadus viņš sēdēs uz pulvermucas.

Un pulvermuca agrāk vai vēlāk uzsprāgs. Varas maiņa vardarbīgā ceļā – vienalga, sacelšanās vai pils apvērsuma ceļā – ir tas, kas padara valstis nestabilas, rada lielu nedrošību investīcijām un ekonomikai kopumā un līdz ar to atņem perspektīvu uzlabot savu labklājību mazāk nodrošinātiem slāņiem.

Diktatūras nav arī radītas risināt šīs problēmas. Valstī, kur nav opozīcijas un politiskās konkurences, vara ir akla un kurla pret reālām problēmām, jo tai nav nekādas motivācijas nodarboties ar „labdarību”. Ja mēs Latvijā uzskatām sabiedrības neuzticību varai –valdībai, Saeimai un partijām – par lielāko politisko problēmu valstī, tieši šo problēmu diktatūra tikai padziļina. Nekontrolējamā vara ir noziedznieks.

Vienalga, ar kādiem cēliem nodomiem populists un varaskārs demagogs sagrābj varu un ieceļ sevi par vadoni, – iznākumā vienmēr ir galma feodāļu visatļautība, valsts līdzekļu izzagšana, korupcija, policijas un tiesas morālā un profesionālā degradācija. Un, protams, sabiedrības nabadzīgie un neaizsargātie paliek tikai vēl nabadzīgāki un neaizsargātāki, jo vairs nekā, izņemot grautiņa un sacelšanās ceļā, nekā, izņemot likuma pārkāpuma ceļā, nevar ietekmēt diktatoru un viņa feodāļus.

Diktatūras ir varaskāru un alkatīgu blēžu radīti suverēnie juridiskie un policejiskie cietokšņi, kas aizsargā tikai un vienīgi šo pašu varaskāro un alkatīgo blēžu intereses – pirmkārt, no nepriviliģētajiem pilsoņiem.

Acīmredzot, Latvijā no jauna tiek zombētas smadzenes (šeit un šeit) par to, cik forši būtu tagad ieviest jaunu „ulmani”, pašiem savu Lukašenku un ka vispār mums ir tik skaists orientieris – Putinija, kur izzog līdz pat pustriljonam dolāru gadā, pateicoties tam, ka valstī vienkārši vairs nav ne parlamenta, bet opozīciju sit ar stekiem pa galvu.

Vienalga, kura konkrēta personāža interesēs tas tiek darīts, kam niez kļūt par suverēno Latvijas Lukašenku, kam niez apkaunot Latviju, – vienalga, kas tas ir, viņš ir varaskārs, alkatīgs blēdis, kam demokrātija, politiskā konkurence, brīvā prese un pilsoniskā sabiedrība traucē laupīt vēl vairāk, nekā viņš līdz šim ir to darījis.

Neticiet nekādām nelietīgām pasakām par diktatoru neatkarībām. Pirmkārt, tāpēc ka uz jums nekādi diktatoru „neatkarības” bonusi neattieksies. Otrkārt, tāpēc ka arī diktatori nav neatkarīgi no ekonomikas likumiem, un nauda valsts uzturēšanai ir vajadzīga reāla. Baltkrievijas gadījums nav nekāds ekonomisks brīnums. Baltkrievijas gadījums ir unikāls ārvalstu subsīdiju saņemšanas rezultāts daudzu gadu garumā. Baltkrievijas „neatkarība” ir joks, jeb visdrīzāk apzināti meli.

Tā sanāk, notikumi Tunisijā un Ēģiptē sagādājuši varaskāro blēžu kampaņai Latvijā lieliskus piemērus tam, ar ko beidzas vadoņu vadītās kleptokrātijas. Beidzas ar chaosu un lielu iespējamību tam, ka pie varas atnāks reliģiozie fanātiķi vai citi destruktīvi, nedemokrātiski spēki.

Demokrātijās topošu diktatoru amatā ieceļ vēlētājs brīvās vēlēšanās. Mēs nedrīkstam pieļaut tādu kļūdu.