Šodien noslēdzu aptauju par to, kurām partijām ir lielākā iespēja, jeb potenciāls, kaut ko mainīt Latvijas politikā uz labo pusi, uzlabot politikas kvalitāti. Aptauja sākās 21. septembrī, mēģināju (un arī aktīvi to darīju!) aptauju anonsēt, lūdzu retweetot (to izdarīja divi cilvēki, par ko viņiem sirsnīgs paldies!), rezultātā tajā piedalījās 34 cilvēki.

Lasītāj, es godīgi nesaprotu, kāpēc Tu netweeto un nesharo pat tad, ja to skaidrā valodā lūdz. Tas, man šķiet, ir tā nedaudz kolhoziski. Nezinu, kas tas ir, slinkums, savtīgums, greizsirdība. Nekas labs tas noteikti nav.

Rezultāti:


Aptaujā pārmaiņu līderos izvirzījušās Vienotība un Jaunā Konservatīvā Partija. To var skaidri redzēt.

Vienotība – neskatoties uz to, ka es savā blogā, tepat, kur notika balsošana, esmu Vienotību kritizējis un nesenos ierakstos sociālajos medijos aicināju par to vairs nebalsot. Tātad mana kritika šo ticību nav ietekmējusi. Tas ir ok. Kas nav ok, ir tas, ka šo ticību nav ietekmējuši gadi, ko Vienotība pavadījusi pie varas Latvijā un pa kuriem lieliski būtu varējusi uzlabot Latvijas politikas kvalitāti. Tagad labos, 150 km/h ātrumā Solvitas Āboltiņas limuzīnā? Gaismas ātrumā Anrija Matīsa nenopirktajos vilcienos?

Kas attiecas uz JKP, es ceru, ka mani komplementārie izteikumi Facebookā par šo partiju te nav pie vainas un nav ietekmējuši balsošanu par šo partiju.

Par pārējām partijām katrs var izdarīt savus secinājumus.

Analīzei saliku kopā savas aptaujas rezultātus procentos (nu cik ir tik ir, vai ne) ar SKDS tikko publicētajiem socioloģiskās aptaujas rezultātiem (no Dienas/Delfi, kur par sīkpartijām bija pateikts, ka „pārējām pa pusprocentu vai mazāk”, nu, es ņēmu pusprocentu) un paša prognozi, kas ir aprēķināts uz SKDS aptaujas datu pamata. Lūk:



Te skaidri redzami divi poli.

Vienā ir JKP, kurai, kā daudziem šķiet, ir zināms potenciāls panākt nepieciešamās pārmaiņas Latvijas politikā un reitings nulles vērtībā bez jebkādām iespējām pārvarēt vēlēšanu slieksni.

Otrā ir Saskaņas, ZZS un Sudrabas trio. Retais tic, kādai no tām ir iespējas, potenciāls, plāni, uzdevums kaut ko mainīt Latvijas politikā (es nerunāju par amatu, ietekmju, sponsoru, īpašumu un citādu barotavu pārdali), bet ir lieliski reitingi. Kopā viņi viegli varētu sastādīt stabilu valdību, kuru, visticamāk, vēl līdz sastādīšanai sāks diriģēt FSB, un kuras darbības rezultātā Latvijā vienā drīzā dienā pamodīsies „krievu pasaulē”.

Vai tā nav mūsu Latvijas mūžīgā dilemma? Mēs ar prātu uzticamies saprātīgiem, bet politiski vājiem – bez reitinga, bez ietekmes un, šķiet, bez nākotnes. Bet balsojam par lielākiem reitingiem, pat neticot, ka šiem ir ko piedāvāt sabiedrībai.

Secinājums? Ir jābalso par tiem, kas var atnest pārmaiņas Latvijas ļoti, ļoti nekvalitatīvajā politikā. Ir jābalso par tiem, kas neuzskata pilsoni par idiotu. Ir jābalso par kvalitāti. Pat ja tā nenokļūs Saeimā šodien. Jābalso, lai atbalstītu. Kaut morāli. Lai turas.

Tā tas būtu, manuprāt, jādara ideālā situācijā. Jo nekompetence, ideju trūkums un politiskais stulbums ir jāsoda. Mums jāsoda, jo nav neviens cits, kas to var izdarīt mūsu vietā mūsu labā.

Bet vai balsosim - Putina koalīcijas uzvaras priekšvakarā? Nenosodītie, neizmirušie sovjeti mums kārtējo reizi atņem iespēju ieviest saprātīgu politisko konkurenci. Jukušās impērijas paliekas mums atkal draud, un šoreiz daudz nopietnāk, nekā iepriekšējās reizes.

Ko darīt, par ko balsot? Būtu ļoti interesanti uzzināt, ko par to domā JKP.