Politiskā konsolidācija notiek abos virzienos – gan veidojot jaunu partiju Vienotība, gan atšķeļoties tiem, kas nav ar mieru iet uz kompromisu jaunās „superpartijas” vārdā. Un tas ir veselīgi, tas ir labi!

Superpartija kā tāda ir krīzes bērns. Krīzes laika elites mobilizācijas izpausme = parādība, kas pati par sevi darbojas pret-demokrātijas virzienā. Simptomātiski, jo Latvijā vērojama izteikta atkāpšanās no demokrātijas principiem. Demokrātiski domājošajiem jāmobilizējas „tautas frontes” tipa veidojumos, lai izdzīvotu politikā. Līdz ar to politiskās skatuves demokrātiskais sektors sašaurinās, kas vēl nav liela bēda.

Bēda ir politiskās konkurences noslīcināšana demokrātiskajā sektorā. JL, PS un SCP vairs nekonkurē, viņu programmas, politiskie piedāvājumi, idejas vairs nespēlē nekādu lomu. Es to saku ne tāpēc, ka tas būtu kāds jaunums, bet tāpēc, ka konkurences noslāpēšanas sekas ved nevis pie „kopā esam spēks”, bet pie demokrātijas novājināšanas, kas atvieglo autoritāro līderu tikšanu pie varas.

Tas pat neņemot vērā Vienotības iekšējo profesionālo nekvalitāti, vājumu, tās zvaigžņu pārāk uzkrītošo egoismu un neprasmi strādāt komandā. Jā, 2011. gadā Latvijas topa politiķi joprojām uzvedas kā provinciālo stulbeņu bars, kas ir ārkārtīgi nožēlojami.

Patiesībā konkurences trūkumu var lielā mērā vērot jau tagad. Jau vēlēšanās mēs tikām nostādīti take it or leave it situācijā, balsojot par mazāku ļaunumu. Un „mazāks” ļaunums bezalternatīvā Vienotība ir joprojām. Kašķis sadalot ministru portfeļus grauj Vienotības provinciāļu pašu reputācijas, bet ieciklēšanās uz Lembergu apdraud nepieciešamās reformas. Protams, var apšaubīt pašas Vienotības gatavību reformām. Bet tas tikai apstiprina to, ka tautasfrontizācija, jeb politiskās konkurences izskaušana, situāciju politikā, ekonomikā un valsts pārvaldē vismaz neuzlabo, bet visdrīzāk pasliktina.

Par ko tie, kas balsoja par Vienotību vēlēšanās, balsotu tagad? Visticamāk par to pašu Vienotību. Ar tādu pašu motivāciju – tas ir mazāks ļaunums un tur vēl ir pāris sakarīgu politiķu un biezā nederīgu politikāņu fona.

Jo pārējās partijas Latvijā ir patiesībā antidemokrātiski, pro-autoritāri dažādu feodāļu klanu apkalpojošie grupējumi. Varbūt izņemot Visu Latvijai, kas, es ļoti gribu ticēt, labticīgi maldās, ierosinot vienu otru antidemokrātisku iniciatīvu. Ir taču jāsaprot – viss, kas darbojas pret sabiedrības konsolidāciju, palīdz saglabāt bēdīgo statusu quo sabiedrībā (= politikā un ekonomikā), saglabāt un stiprināt feodāļu – tā paša Lemberga vai to, ko apkalpo Saskaņa – pozīcijas. Viss, kas nestiprina reālo demokrātiju ar tās liberālajām vērtībām, darbojas pret demokrātiju un atņem Latvijas pilsoņiem iespējas kādudien sasniegt cilvēka cienīgu dzīvi pašu valstī.

Vēlreiz: demokrātisko partiju apvienošanās, tautasfrontizācija, ir demokrātijas neveiksme – vairāk nekā kaut kas cits. Bet ir trešdaļa, kas nobalsoja SCP kongresā pret savas partijas iekļaušanos jaunajā „tautas frontē”. Ir PS aktīvisti, kas neatbalsta savas partijas likvidāciju. Par JL gan nav dzirdēts. Protams, līderiem aizejot garantētās sviestmaizes virzienā, šiem „meņševikiem” neklāsies viegli. Jācer, ka šie cilvēki gribēs politikā palikt, gribēs uzturēt pie dzīvības to ideju, kas kādreiz lika katram no viņiem pievienoties savai partijai. Varbūt viņu vidū parādīsies jauni līderi. Būs jau labi, ja paliks vismaz viena partija no trim līdzšinējām.

Un šis iznākums būs ļoti pozitīvs, jo tāda partija palicēja būs dabisks politisks organisms. Atšķirībā no PS, SCP un pašas Vienotības, kas savos pirmsākumos bija elitāri, konkrētu political animals glābšanas projekti.